Es izlasīju Dorianu Greju.
Tas ir briesmīgs, briesmīgs sacerējums, kas, par spīti skaistuma un apgrēcības slavināšanai, bezjūtīgi nosoda visu daiļo un baudpilno. Sabiedrība uzskaīja, ka viņš pārdevis savu dvēseli nelabajam, par skaistu seju. Tie bija nešķīsti meli. Viņš bija nolādēts ar neselektīvo atmiņu. Viņam netika ļauts aizmirst nevienu no saviem mazajiem un ne tik mazajiem grēkiem. Ir pārsteidzoši, ka cilvēks, kam jāskatās uz grēku radīto kopainu, nesajūk prātā jau pēc mazas desmitgades.

Mēs visi grēkojm un pārāk ātri aizmirstam slikto, ko tādējādi esam nodarījuši citiem, un tai pat laikā pārāk ilgi mēģinam aizdzīt pašpārmetumus ar šķietami labo, ko no mums tie paši citi saņēmuši. Monētas otrā pusē dzīvo citi, kuri savukārt pārāk ātri sev nodarīto labo aizmirst, bet spēj gadsimtiem atcerētes ļauno. Tā nu veidojas interpretācijas par pagātnes notikumiem. Jo atmiņa līdzīgi kā viss pārējais dzīvo līdzsvarā - tā izbalina blāvo un paspilgtina košo.

Citi par mums zina daudz vairāk sliktā kā mēs nojaušam un, iespējams, daudz mazāk labā, kā mūsuprāt, mēs būtu pelnījuši.