Uzskatu, ka gudrība un intelektualitāte ir strikti nodalāmi jēdzieni. Uz to atšķirībām kaut kādā mērā norāda pat to lingvistiskā iedaba – "gudrs" ir brīnišķīgi nepretenciozs vienzilbes vārds. Tai pat laikā cienīguma pilnais 5 zilbju "intelektuāls" sevī nes gaumīgu snobisma un akadēmiska stīvuma pieskaņu.

Protams, šīs divas rakstura kvalitātes savā starpā mijiedarbojas un viena otru papildina. Iespējams, ka hiperbolizētos apmēros, tās pat spēj viena otru aizvietot, nu kaut kādā mērā. Lai nu kā, šie vārdi apraksta atšķirīgas mākas. Intelekts vairāk raksturo cilvēka akadēmisko kapacitāti, uzkrātās zināšanas, faktus un spēju piemērotā brīdī vajadzīgo informācijas kripatu izsēt apbrīnotājiem. Gudrība, savukārt, ir prasme adekvāti novērtēt jaunu informāciju un aplūkot to kontekstā ar jau zināmo.

Manā pasaulē gudrība eksistē kopā ar harmoniju un apgarotību. Viņiem, lai sevi izceltu, nav nepieciešami milzīgi vārdi, eksaltētas emocijas vai kas nu tur vēl. Viņiem droši vien pat nav vajadzības sevi izcelt. Gudrajie ir tie, kas atraduši līdzsvaru savā iekšējā un ārējā pasaulē. Viņi māk būt pieticīgi un pacietīgi, viņi nejūt muļķīgu sāncensības garu un nealkst mainīt pasauli pēc sava prāta un līdzības.
Tādi patīkami cilvēki.