pēdējās dienās mani arvien vairāk pārņem sajūta, ka es gribu kaut ko organizēt nevis darīt reālo low level darbu. Un nevis tapēc, ka man nepatiktu. man patīk. saprast visu līdz sīkumiem, mācēt to pielietot. man tas viss briesmīgi patīk. bet organizēt man patīk vēl vairāk. turklāt tā lietu izprašana organizēt tikai palīdz, lai neteiktu, ka veido pamatu.

zvanīt A, lai noskaidrotu kaut ko, ko pateikt nākamajā zvanā B, kurš man atbildētu kaut ko, ko man jāpavēsta C, lai dabūtu kādu rezultātu. tad to visu likt kopā, kombinēt, izdarīt secinājumus, veikt nākamo soli. sasniegt rezultātu. tas ir tik strauji, saspringti, narkotiski..

es gan zinu, ka cilvēki pēc aptaustīšanas ir atzinuši SonyEricsson M600 par sliktu esam, bet mani tas telefons kaut kā uzrunā un notestēt vienalga gribās, ta ka, ja kāds zin kādu, kam tas telefons parādās, tad lūdzams dot man ziņu :)

my oh my - paldies sakot dārgās acīgumam, tikko tikai iepirktas pāris biļetes uz Remix koncertu 16.07.2006. esmu absolūtā sajūsmā, jo tie džeki ir vēl joprojām īsti nepārspēti Latvijā. turklāt, ja vēl iedomājas, ka 28.07. ir jāklausās vectēvs Brūnis...

tā - Ls70 robežu tel. rēķinā nu beidzot esmu pārkāpis. tagad atliek gāzt nākamo - Ls80, no kuras pavisam nebija tālu. turklāt esmu šo mēnesi sparīgi iesācis - pieņemu, ka vakar norunāju vairāk pa stundu pa tel., tā ka tā turpināt.

šī vēstule veltīta visādi citādi jaukajai un drošvien arī gudrajai blondīnei ap 27 sarkanā C4 kupejā, kas ar tādu sparu centās līst man priekšā pirmajā joslā tradicionālajā vietā pie Gogoļa un Lāčplēša krusta, ka es knapi sabremzējos neielidojot.. protams, ka pasažiera pusē, kur sēdēja viņas aptuveni 5 gadu vecā meita...

es saprotu, ka skarbi vīri, kam šajā dzīvē nav nekā vairāk ko zaudēt, kā viņu vīrišķība, tā varētu rīkoties, bet kur ir šādu daiļavu smadzeņu un mātes instinkta paliekas palikušas? Veho tirdzniecības salonā iepērkot NCAP četru zvaigžņu un blabla drošo auto?

manu ofisa māju apsargā Kalifornijas gubernatora ārlaulības dēls. tāds pieņēmums uzreiz iešaujas prātā viņu ieraugot. ja sanāks un nenobīšos, tad nobildēšu arī:)

katrā ziņā tikko izdarīju labu darbu un padalījos ar viņu apsardzes intelektuālajā mantojumā - ir te pagalmā kaut kāds īpašais magnoliju krūms, kādi Rīgā vai Latvijā ir tikai viens vai divi. īsāk - rets krūms. un jāsaka atklāti - reti skaists ziedēšanas laikā. bet sāpe līdz ar to arī - katrs garāmgājējs uzskata par savu pienākumu mēģināt tikt iekšā un nolauzt kādu ziedu līdznesšanai. ja izdodas, tad atbildīgajam apsargam klājas plāni, jo kādi četri vispiekasīgakie mājas iedzīvotāji vairakas reizes dienā pačeko vai nav kādas jaunas lūzuma pēdeas redzamas krūma zaros.

Švarcnēgers jaunākais bija pateicīgs :)

man ir vajadzīga runātīga mute kādā masu medijā (piemēram, Dienas Biznesā), kuras dzirdīgās ausis spētu sadzirdēt interesantu materiālu šādā atrakcijā:
- valsts noteiktā minimālā alga ir Ls90 uz papīra,
- VID sūta uzņēmējiem, aks maksā minimālo algu saviem darbiniekiem, vēstules, kurās rakstīts, ka Valsts Statistikas pārvalde ir aprēķinājusi, ka minimālais iztikas minimums ir 105 lati, kas veido 160 latu minimālo algu,
- uzņēmējs visu dara pēc likuma (nu nebūsim naivi, nedara jau gan, bet juridiski viss ir tīri, kamēr nav pierādīts), bet viņam tiek brūtāli draudēts, ka viņš tiks d%^$& tapēc, ka VSP ir aprēķinājusi lūk tādu ciparu.

es to sauktu par legālu reketu. dzirdīgās ausis?

tiek testētas automazgātuves, solāriji, sabiedriskās tualetes un vēl sazin kas, bet kā tad ir ar cilvēku vienlīdzību tik daudziem pierastā rutīnā - cigarešu iegādē? to arī centos šodien noskaidrot...

visi mēs zinām par "TU nedrīksti pirkt, ES nedrīkstu pārdot" pasākumu attiecībā uz cigaretēm. tie laiki, kad izskatījos pēc 17-gadīga it kā ir garām, bet vēl joprojām tikai "it kā", jo pie mana darba esošais Preses Apvienības kiosks, kas ir mans galvenais pie-darba-cigarešu-iegādes punkts, ir pēdējais manas jaunības bastions, kad tur strādā mazā izkaltusī lielo briļļu īpašniece, kuru turpmāk saukšu par Mudīti. nu izskatās viņa pēc Mudītes.

tātad Mudīte vienmēr atminas palūgt uzrādīt manu vecumu norādošu personas apliecinošu dokumentu, kaut arī būsim reāli - mani viņa atceras ļoti labi tāpat kā to, ka esmu savas Permis de condure atrādījis viņai reizes 30. turklāt katru reizi šis pieprasījums tiek izdarīts ar tādu it kā šķelmīgu (kaut arī ļoti negribas lietot šo vārdu attiecībā uz apmēram 60 gadus veco M.) smaidu.

atriebības plānus esmu kalis tik pat daudz reižu, cik vedis ar viņu pārrunas par to, kādēļ tad viņa ir tik nepiekāpīga. taču šodiena ir salda, jo atriebība vienmēr ir salda:) pierunāju manā cigarešu iegādes pārgājienā doties arī pilsoni N., kurš izskatās atbilstoši saviem 35. plāns vienkāršs - mēs taču esam reāli un zinām, ka viņam apliecību neprasīs, kas dod man nesatricināmu platformu uzbrukumam no aizstūra ar jautājumu "kādēļ tad viņam tā, bet man šitā?"

Mudīte apvainojās un neteica ne vārda, kadēļ droši turpināšu nest līdzi visus personu apliecinošos dokumentus savos turpmākajos cigarešu meklējumos:)

ienīstu to hokeja čempionātu kaut arī viņš vel sācies īsti nav:) tā kā esmu cilveks mirstīgais, tad man labuma no tā, ka spēlēs to hokeju četru kvartalu attālumā, nav nekāda, tikai un vienīgi problemas. piemēram, šorīt nācās izkustināt auto no piemājas stāvvietas un pēc tam 45 minūtes meklēt stāvvietu tuvējā apkārtnē.

es nepārspīlēšu ne par gramu, ja teikšu, ka sajūta bija tāda it kā manā galvā ar milzīgu ātrumu būtu ie-crashojis smagais. rokas drebēja, skatiens miglojās, viss apkārt likās nereāls, iekāpt mašīnā likās bīstami. pilnīgs ciet. būtu jāpadomā, kad pēdējo reizi kaut kas tik spēcīgi uz mani iedarbojās. un kad pēdējo reizi es redzēju kaut ko tik piesātinātu un smagu. tik smagu, ka svrau jūt vēl šobrīd. kaut kur tuvumā pēc šiem kritērijiem varbūt RFD stāv vienīgi.