ai, nezinu.
ar mani vienmēr ir bijis tā, ka darbs, jebkurš darbs, ir interesants un sagādā gandarījumu tikai kādus pirmos 6 mēnešus. un tad - viss. nu jā, laikam tas ir brīdis, kas sākas rutīna :/
un viss, un visa mana interese zūd tad.

man nekad nav bijušas nekādas lielās ambīcijas karjeras ziņā. man nekad nav bijusi vēlme lielos biznesus taisīt un sasniegt to, un sasniegt šito. man vienmēr ir gribējies vienkārši būt. un es tagad pirmo reizi mūžā esmu :)

vispār. piecus bērnus gribu. gribu sēdēt mājās un viņus visus audzināt. gribu visiem viņiem katru dienu trīsreiz dienā ēst taisīt, un čubināties visu cauru dienu :)
bet nu, tas ir diezgan neiespējami. tas tā, maigi izsakoties.

pastāsti, ko tu dari? kas ir tas, kur tev ir izdevies atrast to prieku? pastāsti :)

nu tas ir beediigi. tas tikai noziimee, ka tas darbs tev vareetu nebuut iistais. tip peec profesijas. vajag kautko radoshaaku varbuut...

bet par ambiicijaam... nezinu kapeec, bet nevaru es samierinaaties ar to, ka jaastraadaa kautkaada priekshnieka padotiibaa tuklaat vairaaku un katrs par katru sulbaaks un ar katru ir nesaskanjas, kuras tu nedriiksti laist aaraa, jo vinjsh tachu ir priekshnieks. turklaat esmu domaajoshs cilveeks un tapeec nesaskanjas ir tiiri ideologjiskas biezhi vien. un taadeelj arii pirms paaris gadiem meegjinaaju uzsaakt privaato pasaakumu, bet tas ir ljoti garsh staasts, bet katraa zinjaa sapnis man tagad ir...