paskatīties uz sevi. no malas. tas ir dīvaini. un parasti neiespējami. viens no retajiem iespējamajiem veidiem ir filmā. reti gan gadās, bet tomēr gadās filmas, kurās ir apskatīts kāds cilvēks, kurš ir sasodīti līdzigs tev. un to skatoties rodas sajūta, ka turpat vai skaties uz sevi no malas. tad paliek mazliet neērti, jo liekas, ka kāds ir saredzējis kādu tavu visslēptako domu, ideju, fantāziju. bet tieši šīs filmas uzrunā visspēcīgāk. un tas jau pašsaprotami, jo pats jau sevī vienmēr ieklausās visuzmanīgāk. egoisti taču esam.

tieši šāda man izrādījās jaunā ZB filma Last Kiss. nu labi - šoreiz filma, kurā viņš tikai spēlē galveno lomu, nevis kā Garden State - ir cilvēks orķestris. bet arī šoreiz liekas, ka tik pat labi viņš būtu šo režisējis un sarakstījis, jo rokraksts ir ļoti pazīstams, bet laikam jau tapēc, ka viņš ir sagadījies ļoti piemērots šim scenārijam, kuru srakstītjis neviens cits kā Paul Haggis. tas pats vīrs, kas sarakstījis pēdējās divas Clint Eastwood filmas, pēdējo bondiādi un.. aha - Crash.

tā ka it kā jaun nav pārsteigums, ka sižets bija tiešām spēcīgs. es tur saskatīju tādu kā apvienojumu no četrām fāzēm cilvēka, bet īspaši jau vīrieša attiecību dzīvē - brīvais periods, pastāvīgais periods, smagās škiršanās periods un pēc-kāzu/pirmo bērnu periods. katrs ar savu specifiku, saviem plusiem un saviem mīnusiem, bet šeit - salikts kopā, turklāt ļoti nemanāmi un organiski, vienā stāstā. līdz ar to rodas iespēja ne tikai ieskatīties spogulī, bet pat mēģināt ieskatīties tagadnē, nāktonē, vai arī mēģināt izvairīties no kļūdām, kas vēl var mūs sagaidīt.

tik daudz vienā stāstā? pārsteidzoši? aha - jāsaka pat, ka kārtējā šī gada pārsteigusī filma. žēl, ka to nākas teikt tik reti, jo pārsteigums manuprāt ir tieši tas, ko gaidām katru reizi ejot lūrēt lielajā četrstūrī.

P.S. ak jā - treileris, ja kādu interesē. bet manuprāt diezan pavājš izdevies.