vai tad es nevaru kā Gustavo? beidzot iepirdēt te kaut ko? :)

sākums nebija visai kulturāls, ko es centīšos labot ar atstāstu, kādas kulturālas izklaides ir bijušas pēdējā laikā. aptverti daudzi žanri - teātris, kino un opera. pietrūkst vien kāds koncerts (kas gan sekos pēc pāris nedēļām) un balets (kas gan nesekos visticamāk ļoti ilgi, jo tā kultūras nozare mani nevilina kaučkā).

par teātri.. apmeklēju manis atbalstīto (nu tas tā kā vairāk joks, jo nekāda jau dižā atbalstīšana tur nav, bet patīkama sajūta tik vai tā :) ) teātra izrādi Runā Rīga. un ziniet - bija labi. es no tur stāstītā nezināju gandrīz nekā. un uzzināt kaut ko jaunu ir vienmēr pozitīvi, bet kaut ko tik interesantu, kaut arī traģisku un pat diezgan šaušalīgu, vēl labāk. varbūt mākslinieciskā ziņā šis pasākums nebija tik vērtīgs, kaut arī jāatzīst, ka dažas režijas detaļas bija smalkas, pārdomātas un radīja labi padarīta darba iespaidu. iesaku.

par kino.. kad beidzot beigsies tas sviests Latvijas kino.. nevaru atrast antonīmu industrijai. varbūt mazsaimniecībā? tātad Latvijas kino mazsaimniecībā, kad visi čīkst, ka nav naudas jaunam kino, bet tā nauda, kas atrodas, tiek piešķirta kaut kādiem pilnīgiem sūdiem. šajā gadījumā Lailas Pakalniņas murgam Ķīlnieks. nu jomajo - vai viņa nevar trennēt savas iemaņas kadru montēšanā mājās uz savas videokameras safilmētā materiāla un apgrūtināt ar to tikai savus ģimenes locekļus (nabadziņi)? labāk būtu skatījies Date Movie or whatever. pilnīgs ārprāts karoče.

par operu.. pēc ilgiem laikiem (pēdējā reize bija pirms pāris gaidem. Jevgeņijs Oņegins, kas atstāja tiešām solīdu iespaidu) sanāca pilnīgi negaidīti divu stundu laikā noorganizēties jauniestudētās (starptautiska ansambļa ar vācu režisori, poļu diriģentu un ārzemju solistiem) izrādes Figaro kāzas vienam no ģenerālmēģinājumiem. tās retās reizes, kad esmu apmeklējis kādu operas izrādi, man tās ir patikušas, jo šī sintēze ar aktierspēli, tērpiem, horeogrāfiju, simfonisko mūziku - tā rada tik spēcīgu un monumentālu sajūtu, kādu nevar sajust nevienā citā kultūras jomas pasākumā. jo šeit ir viss. tāpat arī šoreiz. ar atšķirību, ka kaut kā īpaši novērtēju dažādus tehniskos izrādes aspektus, jo sēdēju pirmajā rindā un likās, ka esmu TUR iekšā. piemēram, nezināju, ka diriģentam ir TIK liela nozīme izrādes ritumā. likās, ka diriģents diriģē savus vijolniekus un trombonistus un viss, bet izrādās, ka diriģents būtībā ir režisora izpilddirektors, kas vada visu izrādi. viņš nosaka, kad kas notiekās, kādā tempā tas notiekās. viņš uzmundrina visus, ieskaitot skatītājus. viņš palīdz mūziķiem, viņš palīdz solistiem. piemēram, ir brīdis, kad Figaro izpilda savu solo āriju staigājot pa zāli starp cilvēkiem. tā kā izrāde vēl ir pusgatavības stadijā, tad viena brīdī ritms solistam nojuka pavisam. likās, ka kaut kas tulīt noies galīgi greizi, bet nekā - solists paskatījās uz diriģentu, kurš viņam nodziedāja priekšā pareizā tempā nākamās divas rindiņas un solists bija atpakaļ ritmā! un Zbigniew Graca ar šiem pienākumiem tika galā apbrīnojami. nu ja - iesaku noteikti. vai nu tikt uz kādu no mēģinājumiem vai arī varbūt Rīgas Operas festivāla ietvaros..

šitādi kulturāli pīrāgi :)