pēdējās četras dienas pavadītas drudžainā padsmit stundu virpošanā. nu tā, ka tiešām no vietas galvu nepaceļot un ar muļķībām nenodabojoties. un tagad, kad ir vakars, kuru tiešām vajadzētu veltīt dārgajai, es pavadu Vecmīlgrāvī urbjot caurumus un klausoties spriedelējumus par to, kur kādus skapjus vajadzētu likt. turklāt tas mani tik tiešām neinteresē. ehh. prioritātes. on the other hand... ģimene ir ģimene un dotais vārds ir dotais vārds. un ej nu tu nabaga cilvēks saproti, kā ir rīkoties labāk. vien vari meklēt kompromisus un priecāties par to, ka vismaz viena persona to cenšas saprast un atbalstīt.