lai nebūtu mīklains - gribu prom, prom, prom. jūtos lieks un viens, kaut arī just_me visiem spekiem cenšas, lai es tā nejustos, bet tas tāds diezgan bezcerīgs mērķis. man katru dienu streiko viss, kas var streikot - galva, sirds, kuņģis. un tas katru reizi, kad iedomājos par kaut ko no plašā arsenāla, par ko nedrīkstu domāt - par pagātni, tagadni vai to, kāda varēja būt nākotne, ja nebūtu 19. jūnija. I am a mess, bet nevaru neko tam padarīt. esmu par vāju.

no prakstiskā viedokļa skatoties - ch ir plūdi. tāpat kā austrijā un vācijā. jau trīs dienas esam iesprostoti ielejā, no kuras ārā vedošaias vienīgais ceļš ir gesperrt un ir vienīgi naivas cerības, ka rīt tomēr uz lidostu tiksim.

šovakar pēdējais vakars šeit. jau tā smagi un būs vēl smagāk, jo būšu laikam pavisam viens ar sešiem aliem un sevi - savu ļaunāko ienaidnieku pašlaik. jeb citiem vārdiem - meitenēm būs meiteņu vakars, bet tā jau jābūt. es pat brīnos, ka tāds ir tikai viens paredzēts visā šajā laikā.