es pieņemu, ka mūziķa darba novērtējuma viens no veidiem varētu būt to dziesmu skaits, kurām ir veidotas kaverversijas (latviski?). ja tā, tad Nina Simone ir viena no pašām lieliskākajām māksliniecēm.  viņa tāda ir tāpat - es tikai gribēju pateikt to, cik pārsteidzoši ir klausīties viņas dziesmas, kad paralēli smadzenēs skan visas tās n-tās jaunāko laiku censoņu versijas..

ar cinemātiskajām izjūtām ir tāpat kā ar sapņiem - tās nāk un iet, kad grib, bet pie noteiktiem priekšnosacījumiem. un vēl viena līdzīga īpašība - tāpat kā sapņi, ir arī cinemātiskās izjūtas, ka atkārtojas. man tāda ir vismaz viena - brauciens milzīgā ātrumā pa slapju divu joslu platu prefekti gludu šoseju zem melnu mākoņu klātām debesīm tādā laikā, kad vietām spraucās cauri saules stari un ir tā dīvainā gaisma, kas rodas tikai šādos apstākļos. fonā skan kaut kas no sērijas Moby Rushing vai St Germain La Goutte D'or vai varbūt kaut kas no Lemon Jelly vai Royksopp - kaut kas mazliet elektronisks, lēns, spēcīgs.. turpat vai trīsas..