šorīt iedomājos, ka vajadzētu skaitīt nevis decimālajā, bet nu tajā 12nieku sistēmā, jo laiks paliek laiks. arī gados. un kapēc ir jāievlk ķeksītis pie 10, 20 un 50 utt., ja daudz loģiskāk to ir darīt pie 12, 24 un 48? :)

ja jau moon par kultūru bliež, tad es jau nu neklusēšu :)

bijām redzies ar dārgo 5dien uz Dailes teātri piekāpuši. likās, ka Spilvencilvēks varētu būt tāds varen jauks gabals - melnā komēdija un vēl mazajā zālē. turklāt pārmaiņus pēc nevis Dž.Dž.Dž. ražojums, bet kaut kāda garmataina angļu špicbuka gara darbs. nu neko - sākums jau man patikās. nu tā ka pats pats sākums, jo tikko muti atvēra tas jampampiņš Auziņu Ivars.. atvainojiet, piedodiet, bet vai tiešām tik traki ar tiem aktieriem latvijā, ka šitādus jāpatur darbā un pie tam vēl jādod galvenās lomas? vai arī es neko nesaprotu un pilnīga diletanta no skolas sola piekoptais tēls ir kas speciāls un sevišķi meistarīgs?

pārējie sevišķi labu iespaidu arī neradīja, bet toties reabilitējās otrajā celienā...

jāatzīst gan, ka režija (ja es, protams, pareizi spēju izdalīt no kopiespaida režisora nopelnus) bija ok. nemaz nerunājot par asprātīgo un mazajai zālei ļoti piederīgo skatuves iekārtojumu, kā arī vel daudziem sīkumiem un detaļām, kas bija gana labas. bet ko nu par detaļām - galvenais jau ir kopiespaids va' ne? un kopiespaids par spīti visam ir tāds, ka nerekomendēju tērēt naudu un laiku..

kaut kā pēdējā laikā arvien biežāk sanāk piedomāt par manu ģimeni. nu tādā šaurā nozīmē - mamma, māsa, māsas ģimene, jo vairāk jau tur arī neviena nav. nācies piedomāt par to, kādēļ tā īsti ir izveidojusies tāda... nu nedaudz fucked up. pēc kanoniem skatoties jau viss kedās - nav alkoholiķu, narkomānu vai vēl kādu klasisko melno avju, bet es, piemēram, īsti nevaru atcerēties pēdējo reizi, kad mana "ģimene" ir savākusies uz kādu pasēdēšanu nevis tapēc, ka laikam jau vajadzētu, bet tapēc, ka gribās. kāpēc kaut kur fonā vienmēr stāv kāds sens kašķis, kaut kāda slēpta nepatika vai vēl kāda negācija, jo it kā jau visam vajadzētu būt normāli. bet vienmēr tā ir. vienmēr kāds (un ņemot vērā mazo ģimenes locekļu skaitu, tas ir vēl skumjāk) ir uz otru apvainojies, dusmīgs vai neapmierināts. kaut vai nedaudz. kāpēc māte šodien piezvanot pietiekami stipri satraucas par kaut kādu fucking skapja pārbīdīšanu, kur man obligāti jāpalīdz, nevis apsveic mani dz.d. kapēc māsa nepiezvana vispār. it kā jau tas sveiciens man nav tik svarīgs, bet pamēģini aizmirst par kādu no viņām.. skumji. un brīžam sāpīgi. it sevišķi, kad ir redzams, ka var jau arī citādāk.

tas tā - lai dzīve neliktos rožu dārzs :)

viņi tomēr ir ieskrējušies un turpina skriet nezaudējot ātrumu (lasīt kvalitāti) - arī nr. 9 un 10 bija lieliski.