es noturējos. es smaidīju, smējos, biju normāls sabiedrības loceklis. neko pat neuzrakstīju. tik vien kā paslepus domāju un (acīmredzot ar manu galvu vajadzētu pastrādāt) zīmēju 4 burtus Ainažu pludmales smiltīs un skatījos, kā to nodzēš jūras viļņi. bet es noturējos. un še tev. vakarā pēc pilnas programmas..

nu ko es varu viņai atbildēt uz jautājumu kā man iet? ka nepārtraukti domāju, kur tad palika tā nākotne, ko viņa esot manī redzējusi vai par tām divām mājām, kas viņai tagad esot - vien, kurā viņa pārnakšņo, bet otra, kurā iet dušā un pārģērbjas? vai ka man viss ir baigi forši un pašlaik sēžu ar mis cēsis un mis valmiera burbuļvannā?