es tiešām esmu šokēts par Sergeju Žoltoku. un vairāk man arī nav ko teikt.

kā ir ar rutīnu? tā ir jāapkaro  vai arī jāmēģina arī tajā atrast savs labums, interesantums, kā, piemēram, sajūta, ka uz to cilvēku var paļauties, zināt, ko viņš vēlas, mazāk just uztraukumu par visādiem dzīves sīkumiem, kas vienkārši jau ir iepazīti un zināmi.

vai varbūt tomēr mēģināt izdomāt kaut ko, kas to rutīnu dzen projām? it kā jau šitais izklausās baigi labi, bet kas ir tas "kaut kas"? esmu pārāk dumš, lai šito izdomātu.

ļoti ilgu laiku šodien nočakarējos ar ļoti stulbām problēmā saisītībā ar enkodingiem. nu kad pasaule būs beidzot tikusi vaļā no ne-unicode ekodingiem?:) bet beigu beigās man liekas, ka man labi sanāca, tā ka es sevi atalgošu un došos siļķes medībās. un ne jau silķes parastās, bet gan silķes kažokā:)