un tā vienmēr

kā ir ar rutīnu? tā ir jāapkaro  vai arī jāmēģina arī tajā atrast savs labums, interesantums, kā, piemēram, sajūta, ka uz to cilvēku var paļauties, zināt, ko viņš vēlas, mazāk just uztraukumu par visādiem dzīves sīkumiem, kas vienkārši jau ir iepazīti un zināmi.

vai varbūt tomēr mēģināt izdomāt kaut ko, kas to rutīnu dzen projām? it kā jau šitais izklausās baigi labi, bet kas ir tas "kaut kas"? esmu pārāk dumš, lai šito izdomātu.