pēc adzha lūguma biju izbraucis dabā uz pāris dienām. it kā jau forši. lielisks mežs, foršs ezers, forši cilvēki, bet laikam man pietika ar pirmajām piecām minūtēm, kad vajadzēla justies kā pilnīgam idiotam, lai tas pasākums man tā arī nepatiktu līdz galam. turklāt visam punktu uzlika 6dienas vakars, kad īsti nevarēju saprast vai kāds man taisās nākt palīgā novākt miskasti pēc 42 mazskautiem vai nē. galu galā savācu viens pats un aizlingoju gulēt. nākamajā rītā tie, kam bija (iespējams) jābūt man palīgā, teica, ka bija baigi garšīgie pildītie kartupeļi. un tā nu es nezinu - dusmoties vai varbūt  viss bija normāli? vēl jau ir visādi sīkumi, bet gandrīz visi nepatīkami...

vinīgais lielais prieks, ka varēju atšķirībā no pāŗējiem cietējiem mierīgi aiziet uz mašīnu, iedzert aliņu un noskatīties kādu filmu lēnā garā pīpi kūpinot, kamēr citiem tas bija tabu. un man ir aizdomas, ka sajūta par to bija tik laba tieši tādēļ, ka morāli uzliku nikolaju uz tiem bravūrīgajiem vīriņiem...