| Spilgts vakars |
[3. Mar 2010|23:44] |
ar Jāku Jeerītu un Guntaru Godiņu.
Un tiešām J.J. bija tas pats cilvēks, kurš teica runu Lennarta Meri bērēs. Šodien es sapratu, kādēļ viņi abi bija draugi. Un arī viņš ir cilvēks, kurš vienkārši nespēj nerakstīt. Interesanti, kā mūsdienu Eiropas politiku, it sevišķi bijušo padomju ietekmes sfērā esošo valstu politiku vēl joprojām (nu vismaz daļēji) veido kultūras darbinieki, kā, piemēram, šis dzejnieks & rakstnieks vienā personā, kurš šobrīd ir Igaunijas vēstnieks Latvijā.
Un jauna atziņa par tulkošanu no Guntara Godiņa. Latviski vajag tulkot to dzeju, kādas latviešiem nav. Atdzejot to, kā pašiem nav, un līdz ar to tas mums neesošais kaut kādā veidā materializējas kā kaut kas „mums esošs”. Karstens Lomholts sen atpakaļ man teica, ka latviešu valoda ir pārāk maza valoda, lai tajā tulkotu visu, kas pagadās. Un tā jau ir – vajag tulkot to, kas ir vērtīgs un to, kas mums varētu pavērt vēl neredzētus apvāršņus. Pārējais var pagaidīt vēlāku laiku. |
|
|
