|
Jul. 1st, 2018|02:21 pm |
par Kozlovu, jeb “klačas”
Tu atkal vispār neesi gulējis necik? viņa jautāja.
Bišķi esu- sameloja Kozlovs.
Par rakstnieku Kozlovu zināms bija tikai, ka viņš bija gara auguma, vairāk par viņu neko nevarēja spriest, jo neko uzrakstīt viņš nespēja un tāpēc mocījās ar mazvērtības kompleksu. Šajā sakarā viņš pierakstījās uz konsultāciju pie slavenā psihoterapeia Rudzīša. Nudien nebūtu domājis, no daktera šķiroties sacīja Kozlovs, ka tāda niecība kā jūs spēs izārstēt mani no nepilnvērtības kompleksa.
Pēc praida filmas pirmizrādes režisors Goba izvadāja rauta apmeklētājus pa mājām. Ķekavas pagastā mitinošies Kozlovs un rakstnieka Bargā dzīvesbiedrs Armīns palika divi vien uz aizmugurējā mašīnas beņķa. Nu kāpēc tu esi tik tauks? mācās virsū rakstnieka ierēbuš dzīvesbiedrs.Sūds-jautājums! Tāpēc ka pēc trakucīša lietoju antipsihotiskās ripas! neizturēja un beidzot iznāca no skapja Kozlovs.
Tikmēr dzejnieks Haņins sastapa Rītupu krekliņā ar uzrakstu Govno-vopros! -Aga- vopros rebrom! atzīmēja Haņins. -Rebro govnom? ar šīs viņam jaunās idejas spēku ozadačilsja Rītups un vairāk to kreklu nevalkāja.
Rakstnieks Kozlovs sarakstīja dzejoļu krājumu un gribēja, lai dzejnieks Haņins to iztulko krieviski. Nu bet tev taču, cerams, ne visi dzejoļi ir par Staļinu? zinādams Kozlova idejisko pārliecību, painteresējās vairāk par saturu nekā formu Haņins un formāli pārtrauca braukāt ciemos pie Kozlova dzīvesbiedres literatūrkritiķes Skultes konsultēt par Orbītas krājumu, kura kultūrkapitāla naudu viņa ar māsu mākslas zinātnieci Dzalbi jau sen notrallināja.
Literatūrzinātnieks Grāpis piedzērās pie Kozlova vārdadienā un dziedāja dziesmas par Staļinu. Pēc tam viņu aicināja vēl un vēl, bet nevienā dziesmā viņš tā arī vairāk neizpildījās.
Vai tu pats pārrakstīsi savu tekstu uz sienas? poppermag izdevuma atklāšanā Kozlovam jautāja laikmetīgā māksliniece Kurševa. Labāk tu pati, noslinkoja Kozlovs. Un Maijiņa uz sienas nosauca Kozlova mīļāko rakstnieku par Dolmatovu.
Jaunais režisors Gerds Lapoška ar jauno dzejnieku Kirilu Ēci iestudēja pionierpilī Harmsa gadījumus. Da Tu Saproti Taču- pēc pirmizrādes Kozlovs notvēra režisoru aiz stērbeles: nav izejas no postmodernisma (pārstrīpots) Harmsa kosmogonijā visu pasaulbūvi iekustina neliela kļūmīte (maļenkaja oplošnostj). Harmsa “Vecenes” pirmpublicējamā tulkojumā žurnālā Avots mana mīļākā vieta bija galvenajam varonim tiekoties ar mollīgo dāmīti rindā pēc baltmaizes: un starp viņiem notika šāda (rekursīva) saruna: Jums garšo alus? Man labāk šnabis. Es gribētu ar jums kādreiz iedzert šnabi. Es (labi pajautāšu) vai jūs ticat D-vam? Viņa (pārsteigti) Jā, protams! Es (labi pajautāšu) vai jūs ticat D-vam? Viņa (pārsteigti) Jā, protams!!!!! Citāts protams neprecīzs, taču, lai citāts darbotos, tam nepieciešams saturēt nelielu kļūmīti, kura kondensē visu kontekstu. Turklāt tas pārāk labi skan, lai būtu drukas kļūda- Kozlovu savulaik mēģināja pārliecināt mentors Apsalons filozofijas pēdējam kursam braucot “na kartošku”.
Par simboliem. Uz vecumu Kozlovam patika nēsāt cepures- raugi veci vīri vairs nepucējas, viņš sprieda. Cepures uzlikšana ir simbolisks žests, kas kondensē un tādējādi kompensē pucēšanos. vīrietim gados pucēšanos aizstāj cepures galvā uzlikšana savukārt sievas veiktajā vīra dresūrā gružspaiņa iznešana ir paklausības vajadzīgais, bet ne vienmēr pietiekamais nosacījums: mužik vynosjaščij musor- žalok!
Und dieses jezt: par citātu. Šeherezada Ivanna- Ja gotova! kā izrādās no Obrazcova leļļu izrādes “Neparastais koncerts” ir Sķepanna, vai Sergejevna- nav būtiski. Citātu pavada noliekta sāņus galva un raustīta labās rokas kustība konferansjē prezentējot ārtistus.
Festivālam Positivus paralēlu alternatīvu Negativus rīko Voiceks Voiska trompetists Čornijs. Nepieciešama radikālāka un pie tam perpendikulāra alternatīva abām polaritātēm- Neitrāluss; un vēlams bez skaļas mūzikas un apdolbātas jaunatnes- spriež romantiskie dīdžeji Kozlovs un Božis
Man piegriezušies tie jūsu desmitgadnieku perdeļu joki! sašutusi ir laikmetīgā direktrise Solča, laikmetīgā mākslinieka Boža dzīvesbiedre, kad tas ķiķinot ar Kozlovu atklāj Laertska vārdnīcā izsmeļoši analītisku kakāšanas definīciju kā “metaņije kanata”. Kanat podrazģeļajetsa: probka, sobstvenno kanat i posļedyš.
Andžons bija slavens noise mākslenieks, viņš ar daudz ko bija slavens, bet visvairāk ar to, ka izgudroja uņģiku.
Kozlovs izlasīja Rudāka Rokupācijā par sevi, kā mūziķes Helēnas brāli un unģika tusētāju. Pavej, Ilva Valdisovna- redz kas es esmu, viņš rādīja dzīvesbiedrei literatūrkritiķei Skultei.
Kozlovam patika tusēt laikmetīgo izstāžu atklāšanās, kopš pazīšanās ar laikmetīgo direktrisi Solču. Reiz viņš ietusēja ar Arhibīskapa Vanaga dēlu, kurš stāstīja, ka tēvam patīk braucot mašīnā skaļi klausīties Rammstein. Tas daudz ko izskaidro- nosprieda Kozlovs.
Tīrons tulkoja Veņičkas Petuškus un apjautājās RL redakcijā, kā pareizi būs “I izobrazil vot takuju-ta vot hrenovinu” Nu latviešu valodā tā ir huiņa, paskaidroja Šlāpins.
Kozlovam dikti gribējās rakstīt RL, bet Tīrons rakstā par Repšes kultūrpolitiku izcenzēja visus svešvārdus “lai mana mamma saprot”, nosauca rakstu par “Mazā cilvēka izklupienu” un vairāk rakstus nepiedāvāja rakstīt.
Kozlovs bija gruzšiks (ne tikai tāpēc, ka viņam patika “gruzīt”- tas arī, bet dotā gadijienā- burtiski karostas galerijas izstādei). Ieradies multimākslinieka Repšes dzīvoklī pēc gleznām viņš ieraudzīja plāna vidū krāvumu ar hromētiem dažāda kalibra Fiskar cirvjiem. Tikai uzmanīgi ar manām gleznām (tikai nesalauziet manu ulmaņlaika krampi, suicidāli ieslēgušos labierīcībās viesi glābjot)- saimnieks sauca pa durvīm nopakaļus. Kozlovam gribējās, jokus mīlot, raportēt, ka paslīdējis un nu audekls pušu, taču atcerējies istabas noformējumu, izlēma labāk paklusēt. Kas būtu nevis kā- norīt krupi un palikt atbildi parādā, bet palikt uzrunu, nu piem. smukai dāmai uz ielas, parādā.
Pēc trakucīša Kozlovam atrofējās muzikālais orgāns. Es mūziku neklausos- viņš pie izdevības visiem padevīgi ziņoja,- tikai radio klasika, tikai braucot pie stūres un arī ne dēļ mūzikas, bet diktoru ambiento balsu pēc.
Dokumentāliste Briede iepazīstināja Kozlovu ar Viestartu Gailīti. Tas ievērtēja maiku ar LMT ezīšu seno emblēmu. Bet tā ir fiška, sprieda Gailītis- nēsāt neizteiksmīgu brendu tēkreklus. Tā dzima normkore, pirms hipsteru vēl parādīšanās.
Kozlovs un hipsteri. “Nekā svēta!” Kozlovs sašutis aplūko Ezītis miglā kafejnīcas logotipā iestrādāto martini glāzi.
Lūk cilvēks- dokumentālistes Briedes filmai intervētais Bertoluči nepavisam negribēja runāt par Baltijas poētiskā kino vilni, bet tikai pats par sevi; savukārt ezīša ģēnijs Noršteins- par Hercu Franku un kompāniju- tikai ne par sevi. Un tas pēc 10.min.vecāks tribjūta rietumos, kura hailaiti ir kā Hercogs aprāda 10.tūkstošgadu vecākus pēc balto slimībām izdzīvojušos divus civilizācijas atklātās pēdējās cilts vīrus, bet Virzienā uz Nansī, odnoimjonnais filozofs konfrontējas bez mitas intervēdamies vilciena kupejā ar Ultimatīvi Citu- klusējošu melnādaini.
Pavej, tas taču slavenais Kozlovs! kārtējā laikmetīgā atklāšanā skaļi sauca smukā kolēģe Dita Rietuma. Kozlovs uzreiz saguma, skonfuzilsja un dziļāk bomondā nelīda.
Reiz Kozlovs sapīpējās zeltsakni un amfetamīniskā ugārā negulētas nakts inspirēts saprata beidzot kā jālasa Platonovs- vienīgais no nelasītā, ko vērts lasīt. -Tulkojot! Piemeklēja pat Kotlovan’a nosaukumam atbilstošu jaunvārdu Gruntsbūve, bez negatīvām būvbedres konotācijām un visiem plātijās, ka tulko Platonovu. Uz jautājumu- cik tālu ticis, atbildēja izvairīgi: Vēl ir ko rakt.
Platonova post mortem perestroječnās publikācijas radīja maldīgu komunistiskās antiutopijas tēlu, uz kura viļņa Brodskis ņēmās spriest, ka Krievijā kaut kas mainīsies, kad visi izlasīs Kotlovan. Vēlāk nāca gaismā, ka Andrejs Platonovičs īstajā vārdā Kļimentovs patiesi vēlējās buržuāziju iznīdēt, pardon, kā šķiru.
Uznāca Kozlovam iedvesma rakstīt, taču aizvārījis stipras tējas čefīru viņš vairs nespēja piecelties un cauru dienu nosēdēja skatīdamies, kā vējš kustina nenopļautās zāles stiebrus un koku lapas, gaidot, kad viņā atsāks pulsēt pilnestīga dzīve; disturbēts par to, kā stingrās formas kā Kārlim Krūzam sabojā tālienē nošķiebtā elektrosadales kārba un tā arī nesaņēmies spēkus reiz iet un iztaisnot to. Skatieties, skatieties- viņš visiem ciemiņiem rādīja pa logu uz treknajos gados sabūvētās zikurātu gousttaunas proporcionālās ģeometrijas fona šķībo elektrības kasti: Ņevozmožno rabotaķ! |
|