| Subcultural aesthetic strategies as response to technological chalenges: towards philosophy of steam |
May. 24th, 2015|01:16 pm |
|
centrālā steampunk stratēģija ir glancētās virsmas uzplēšana, lai atsegtu apslēpto, t.i. mehāniku. Aizdomu filozofi Freids, Markss un Nīče katrs pa savam atsedz apslēpto apziņas, civilizācijas kā prakses un domas miesiskuma mehāniku, lai atbrīvotos. Bodrijāra simulatīvajā disnejlendā zem gludās (sic!) virsmas (Kaneti gludo zobu protomašīna, kas primitīvi spalvainajā realitātē ir miesu dīrājošās varas un kārtības/ierindas iemiesojums pārtop metalurģijā etimoloģiski un vēsturiski par zobenu un tālāk mašīnu, visbeidzot semiurģijā nāk gludi glancētās virsmas valdzinājuma apoteoze, t.i. gļaņecs- atziesto zobu reklāmas, kur nepastāv nāve, novecošana un slimība,- digitāli netrūdošās [1.Zundes esamība=buve ar puves konotāciju; 2.punk= prauls, kas satrunējis spīd un savaldzina skatienu] fotogrāfijas sargājošos psiholoģiskā vairoga ekrānos) slēpjas mehānika pie kuras jāatgriežas- atpakaļ pie raupjuma un eļļainās zobratu netīrības, kura var sasmērēt. Smērviela ir savā vietā. Antropoloģiski netīrība ir lieta ne savā vietā: smiltis nevis smilškastē, bet palagos; grafiti gleznas nevis galerijās, bet ielās. Aptraipoties var inficēties. Neaptraipītās šķīstības morālā reģistrā konservatori satraucas par priekšmetiem, kurus ievietot un/vai izņemt anāli ģenitālās atverēs (homofobija, etc.), bet liberāļi iestrēgst orālā fāzē (vegāni, etc.) |
|