| suminājumi |
Apr. 12th, 2011|01:41 pm |
|
Dekarta cogito ergo sum, var tapt traktēts ne tikai kā sākums pirmajai filozofijai, kas iesākas ar radikālām šaubām nonākot pie vienīgās drošticamās atziņas, kas nav apšaubāma par to, ka šaubu mentālais process patiesi norisinās un tam ir kāds nesējs, bet Esamības un esošā vērtībnošķīrumā, kur patiesā Esamība kopš Platona laikiem ir pārāka par visu esošo, t.i. ir visa esošā nesošā bāze. Tikai domā ir brīvības domēne, kas atbrīvo no zemiskajiem rūpestiem par esošo un tuvina Esamībai. Vai arī Nīcšeāniski: reflektējoša un kontemplējoša eksistence tikai tad ir patiesi dzīva (dzīves intensifikācijas prasība), kad noris uz ekstrēmas iznīcības robežas, rakstīta ar asinīm. Otrādi- gremdēšanās domās pati ir dzīves aizmiršana- Nīčes kritika “platonismam”. |
|