| laibach (lcca blogam) |
Mar. 14th, 2011|10:32 am |
|
“Our work is industrial, our music-political”- deklarē LAIBACH, slovēņu smagā roka grupa, kuras nosaukums ir Ļubļanas vācu okupācijas laika vietvārds. 90-tajos pēckara Balkānos nācās sastapties ar ASV karavīru izmantotām kartēm, kur grūti izrunājamie un atmiņā vēl grūtāk saglabājamie vietvārdi tika aizstāti ar amerikāņiem pierastākiem: Misisipi, Arkanzasa un tā joprojām. Valda uzskats, ka LAIBACH'a vēstījums ir ironisks, kamēr man tas šķiet drīzāk analītisks: viņi pirmie sāk apcerēt pomūzikas totalitāro raksturu, kura nacistiskās konotācijas līdz spektakulāri loģiskam galam izstrādā vācu Ramshtein. LAIBACH'a ofiss savlaik atradās Ļubļanas centrā izvietoto kādreizējo kazarmu rajonā Metelkova, kas ir dāņu Kristiānijas parauga autonomistu zona ar vieglajām narkotikām, nelicenzētu alkoholu un jauneklīgi dumpīgās brīvības garu. Lai iedibinātu totālu autonomiju ar LAIBACH'a līdzdalību tika attīstīts NSK (Neue Slovenische Kunst) imaginārās valsts projekts ar savām pasēm un diplomātiskām pārstāvniecībām, viena no kurām atradās Maskavā un funkcionēja vairāk kā mākslas galerija. Citu starpā viens no manuprāt konceptuālākiem koncertiem, ko nācās vērot video ēras laikā bija LAIBACH'a koncerts Maskavas pievārtē ar techno stilā ieturēto NATO albuma koncertprogrammu, kuru pilnā mērā ievērtēja industriālā geto jaunatne- skūtgalvaini krievu gopņiki. NATO slogans “from total destruction to destruction limitation” izmanto vēsturē iegājušo Čērčila sabiedroto karaspēka uzrunu par cīņu līdz galam “ielās un pludmalēs”, kas kulminē ar saukli: “We shall never surrender!”, kamēr agrīnākās bītlu “Let it be” kaverversijas transformē salkanās melodijas neonacistisku maršu ritmos. |
|