| lūgšana |
Mar. 3rd, 2011|01:18 pm |
par nepārtraukto Jēzus lūgšanu uzgāju Selindžeram, kur Zūijs mēģina atrunāt Freniju no ieciklēšanās uz šīs mantras skaitīšanu, kam inspirācijai ir izmantots anonīma 18.gs. autora darbs, kas angliski pazīstams kā "Pilgrima ceļš", bet oriģinālā saucas Откровенные рассказы странника дуxовному своему отцу.
Stāsts pirmais
Esmu pēc Dieva žēlastības cilvēks-kristīgais, pēc darbiem saviem liels grēcinieks, pēc ranga bezpajumtīgs ceļinieks, pašas zemākās kārtas, klejojošs no vienas vietas uz otru. Pārvaldījumā man ir sekojošais: plecos sausiņu soma tur klāt vēl Svētā Bībele, kas azotē; lūk arī viss. Divdesmit ceturtajā nedēļā pēc Trīsvienības dienas nogāju es baznīcā uz dienas vidus lūgšanu; lasīja Apustuli no vēstulēm Solunītiem, aizsākas 273, kurā teikts: “nepārtraukti lūdzieties”. Šitais izteiciens īpaši priekšstājās manā prātā, un sāku es domāt, kā tad var nepārtraukti lūgties, kad nepieciešami vajadzīgs katram cilvēkam arī citās lietās praktizēties savas dzīves uzturēšanai? Griezos Bībelē, un tur ieraudzīju savām acīm to pašu, ko dzirdēju- un tieši, ka vajag nepārtraukti lūgties (1Sol.5.16), lūgties uz visādu laiku garam (Ef.6.18, Tim.2.8), novietot lūgšanā rokas jebkadā vietā. Domāju, domāju, nezināju, kā izspriest.
“Ko man darīt,- nodomāju es, -kur lai atron, kas iztulkotu man? Iešu staigāt pa baznīcām, kur slaveni labi sprediķotātāji, kazi tur dzirdēšu sevim izskaidrojienu.” Un aizgāju. Daudz dzirdēju ļoti labu sprediķu par lūgšanu. Bet visi viņi bija norādījumi par lūgšanu vispār: kas ir lūgšana, kā nepieciešams lūgties, kādi ir lūgšanas augļi, bet par to kā sekmēties lūgšanā, neviens nerunāja. Bija sprediķis par lūgšanu garā un par nepārtraukto lūgšanu; bet kā nonākt līdz tādai lūgšanai nebij norādīts. Tā sprediķu klausījumi arī nenoveda mani pie vēlamā. Pēckā, saklausījies viņus un neticis nekādā jēgā, kā nepārtraukti lūgties, es vairs nesāku klausīties publiskos sprediķus, bet izlēmos ar Dieva palīdzību meklēt pieredzējušu un zinošu sarunbiedru, kurš izskaidrotu man par nepārtraukto lūgšanu, pēc nepiekāpīgas manas tieksmes pretim šādai atziņai.
Ilgstoši es klejoju pa dažādām vietām: vien lasīju Bībeli un taujāju, vai nav kur kāda garīga skolotāja vai godbijīga pieredzējuša vadītāja? Pēc laika pateica man, ka šamā ciemā dzīvo sen jau kungs un glabājās: mājās savās tam baznīca, nekur neizbrauc un Dievam vien lūdzas, klāt vēl nepārtraukti lasot dvēsliglābjošas grāmatas. Padzirdējis to, es vairāk negāju, bet skrēju uz nosaukto ciemu. Sasniedzu un notiku līdz muižniekam.
-Kāda tev pie manis vajadzība?- uzjautāja viņš mani.
-Esmu dzirdējis, ka jūs cilvēks dievlūdzošs un saprātīgs, tāpēc arī prasu jums, Dieva dēļ, izskaidrot man, ko nozīmē Apustuļa teiktais: “nepārtraukti lūdzieties”, un kādā veidā spējams nepārtraukti lūgties? Vēlams man šo uzzināt, bet saprast nekādi nevaru.
Lielskungs paklusēja, vērīgi mani nopētīja, un tad nu saka: “Nepartrauktā iekšējā lūgšana ir nepārtraucama cilvēciskā gara tieksme pie Dieva. Lai sekmētos šai tīksmajā vingrinajumā, nepieciešams lūgt Dievu To Kungu, lai iemāca Viņš nepārtraukti lūgties. Lūdzies vairāk un uzcītīgāk, lūgšana pati tev atklās kādā veidā var būt par nepārtrauktu. Tam savs laiks ir prasīts.”
To teicis, viņš lika pabarot mani, ceļam nodrošināja un atlaida. Un neizskaidroja.. Atkal es aizgāju; domāju- domāju, lasīju- lasīju, prātoju- prātoju par to, ko teica man lielkungs un nekādi nevarēju izprast; bet gribēju ļoti pie skaidrības tikt, tā ka pat naktis nevarēju gulēt. Nogāju verstis divsimt un palūk ienāku lielā gubernijas pilsētā. Ieraudziju tur klosteri. Apmeties viesu namā, izdzirdu, ka šajā klosterī pārzinis ir labvēlīgākais, dievlūdzošs un klejotājiem viesmīlīgs. Gāju pie viņa. Viņš pieņēma mani sirsnīgi, nosēdināja un sāka cienāt.
-Tētīt svētais!- teicu es, -cienasts man nevajadzīgs, bet vēlos es, lai jūs dotu man garīgu norādījumu, kā izglābties?
-Nu kā izglābties? Dzīvo pēc baušļiem, Dievam lūdzies- lūk arī tapsi glābts!
-Dzirdu es, ka vajag nepārtraukti lūgties, bet nezinu, kā nepārtraukti lūgties, un pat saprast nevaru, ko nozīmē nepārtrauktā lūgšana. Lūdzu jūs, tēvs mans, to man izskaidrot.
-Nezinu, dārgais brāl, kā vēl izskaidrot tev. Ei! Pagaidi, ir man kāda grāmata, tur izskaidrots; un iznesa svētītāja Dmitrija garīgo pamācību iekšējam cilvēkam. Re, lasi šajā lappusē.
Es sāku lasīt sekojošo: “šos Apustuļu vārdus: nepārtraukti lūdzieties- vajadzīgs izprast par prāta darīto lūgšanu: prāts jo var būt Dievā balstīts un nepārtraukti Viņam lūgties”.
-Izskaidrojiet man to, kādā veidā prāts vienmēr var var būt Dievā balstīts, nenovirzīties un nepārtraukti lūgties.
-Tas visai pārgudri, ja vien kam pats Dievs to dos,- teica pārzinis. Un neizskaidroja.
Pārnakšņojis pie viņa, un ar rītu, patencinājis par lādzīgu klejotājpieņemšanu, es devos tālāki ceļā, pats ir nezinādams kurp. Sēroju par savu nezināšanu, tak mierinājumam lasīju sv.Bībeli. Gaju tā dienas piecas pa lielo ceļu; beidzot, pie vakara, sadzina mani kāds večuks, pēc izskata it kā no garīgajiem.
Uz jautājumu manu viņš teica, ka eremīts viņš no tuksneša, kurš desmit jūdžu attālu no lielā ceļa, un sauca mani iegriezties līdzi viņējā tuksnesī. Pie mums, saka, klejotājus pieņem, mierina un baro kopā ar dievlūdzējiem viesnīcā.
Man kaut kā negibējāš griezties, un es uz viņa ielūgumu atbildēju tā: miers mans ir atkarīgs ne no dzīvokļa, bet no garīgas pamācības; pēc ēdiena es nedzenos, somā man daudz sausiņu.
-Bet kāda veida tu meklē pamācības un ko īsti neizproti? Ienāc, ienāc, dārgais brāl, pie mums; mums ir pieredzējuši sirmgalvji, spējīgi dot garīgu barību un nostādīt uz patiesības ceļa, Dieva Vārdu un sv. tēvu pārspriedumu gaismā.
-Redzat jel, tētiņ, apmēram gadu kādu atpakaļ kā es, pabijis dienas vidus lūgšanā, izdzirdu Apustulim tādu bauslību: nepārtraukti lūdzieties. Nemākot to saprast, es sāku lasīt Bībeli. Un tur arī vairākās vietās atradu Dieva pavēlējumu, ka vajaga nepārtraukti lūgties, vienmēr, visādā laikā, visādā vietā, ne vien pie katrām nodarbēm, ne vien nomodā, bet pat arī sapnī. Pats guļu, bet sirds mana nomodā (Dziesmu dziesma.5.2). Tas ļoti izbrīnēja mani, un nevarēju es saprast, kā var to izpildīt un kādas tam iemaņas; spēcīga vēlēšanās un ziņkāre pamodās manī; un dienu un nakti no prāta mana tas neizgāja. Un tādejādi es sāku staigāt pa baznīcām,- klausīties sprediķus par lūgšanu; bec cik viņus nenoklausījies, ne vienā neguvu pamācību, kā nepārtraukti lūgties; visur tik runāts bija par gatavošanos lūgšanai vai tās augļiem un līdzīgi, nepamācot kā nepārtraukti lūgties un ko nozīmē tāda lūgšana. Es bieži lasīju Bībeli un ar to pārbaudīju dzirdēto; bet pie tā neatradu vēlamo zināšanu. Un tā es līdz pat šim brīdim esmu palicis neizpratnē un nemierā.
Sirmgalvis pārkrustījās un sāka runāt: “tencini Dievu, mīļotais brāl, par šo nepārvaramās vēlmes pēc nepārtrauktas lūgšanas izzināšanas Viņa atvēršanu tevī. Zini Dieva šeit aicinājumu un mierojies, pārliecināts, ka līdz šim laikam tavas gribas sasaukšanās ar Dieva saukli pārbaudījums pār tevi darijās, un likts ir noprast, ka ne ar šīs pasaules gudrību, un ne ar ārēju ziņkāri nepārtrauktās lūgšanas debesu gaismu sasniedz, bet pretēji tam, ar gara nabadzību un darbīgu pieredzējumu tamā sirds vienkāršībā tiek iegūta. Un pēctā necik nav dīvaini, ka tu nespēji dzirdēt par būtisko lūgšanas darbu, un apgūt zinību, kā nepārtrauktu tamējās iedarbi sasniegt. Patiesību sakot, kaut ne mazums sludina par lūgšanu, un daudz par to ir dažādu rakstnieku pamācību, bet pacik visi viņu pārspriedumi balstās galvenokārt uz prātspēju, uz dabiska saprāta slēdzieniem, bet ne darbīgu pieredzi, tad vairāk viņi arī pamāca par lūgšanas piederumiem, nevis par paša priekšmeta būtību. Kāds brīnišķi spriež par lūgšanas nepieciešamību, cits- par tās spēku un labdabību; trešais par lūgšanas pilnveides līdzekļiem, tas ir par to, ka lūgšanai ir nepieciešama uzcītība, uzmanība, sirds siltums, domas skaidrība, samierīgums ar naidniekiem, lēnprātība, sērīgums un cits. Bet kas tā ir lūgšana? Un kā iemācīties lūgties?- uz šiem, kaut arī visupirmajiem un pašvajadzīgākajiem jautājumiem visai reti pie šamā laika sludinātājiem var atrast izsmeļošus skaidrojumus; pacik tie ir grūtāki sapratnei par visiem viņu augstāk uzskaitītiem pārspriedumiem un pieprasa noslēgtu viedumu, un ne vienīgu vien skolāru zināšanu. Kas par visu vairāk ir nožēlojams, ka nīcīgi stihiskā gudrība spiež Dievišķo mērīt ar mērauklu cilvēcisku. Daudzi par lūgšanas darbu spriež pavisam pārvērstā veidā, domājot ka priekšgatavošanās līdzekļi un varoņdarbi veido lūgšanu, nevis lūgšana rada varoņdarbus un visus tikumus. Šamā gadījumā viņi lūgšanu augļus vai rezultātus nepareizi notur par tamējās līdzekļiem vai veidiem, un tādejādi noniecina lūgšanas spēku. Un tas ir pilnīgi pretējīgi Svētajiem Rakstiem. Jo raugi apustulis Pāvils sniedz pamācību lūgšanā tādiem vārdiem: “lūdzu jo iepriekš visa (priekš visām lietām) dariet lūgšanas (1.Tim.2.1)”. Šeit pirmā pamācība Apustuļa izteikumā par lūgšanu ir tas, ka viņš novieto lūgšanas darbu visam pa priekšu: “lūdzu iepriekš visa dariet lūgšanas”. Daudz darbu labu, kas no kristieša prasīti, taču lūgšanas darbam jābūt iepriekš visiem darbiem, tapēc ka bez viņas nevar izpildīties nekāds cits darbs labs. Nevar bez lūgšanas rast ceļu pie Kunga, izprast patiesību, krustā sist miesu ar tās kaislēm un iekārēm, apgaismoties sirdī ar Kristus gaismu un glābjoši vienoties bez iepriekšējas biežas lūgšanas. Es saku biežas, jo raugi gan lūgšanas pilnība, gan pareizība ir ārpus mūsu iespējas, kā saka arī sv. Apustulis Pāvils: “ jo bieži nolūgsimies, ka nākas (Rom.8.26)”. Sekojoši, tikvien biežums, iklaicīgums ir atstati mūsu iespējas daļā, kā līdzeklis lūgšanas tīrībai, kas ir jebkda garīga labuma māte. “Gūsti māti un radīs tev atvases,- saka sv.Isāks no Sīrijas,- iemācies iegūt pirmo lūgšanu un ērti izpildīsi visus tikumus. Bet par to-tad arī neskaidri zina un ne daudz runā maz iepazīstinātie ar praksi un noslēpumainajām sv. Tēvu mācībām.”
Šajās pārrunās mēs nejūtīgi pienācām gandrīz pie paša tuksness. Lai nepalaistu man so viedo sirmgalvi, bet lai atrāki iegūt manas vēlmes atrisinājumu, es pasteidzos pateikt viņam: “esiet tik laipni, vistaisnais tētiņ, paskaidrojiet man, ko nozīmē nepārtrauktā iekšējā lūgšana un kā apgūt tādu. Es redzu, ka jūs smalki un pieredzējuši to zinat.”
Sirmgalvis pieņēma šo manu prasību ar mīlestību un iesauca mani pie sevis: “Ienāc tagad pie manis, es iedošu tev sv. Tēvu grāmatu, no kuras tu skaidri un smalki vari izprast un iemācīties lūgšanā, ar Dieva palīgu”. Mēs iegājām ķellē, un sirmgalvis sāka runāt sekojošo: “nepārtrauktā iekšējā Jēzus lūgšana ir nepārtraukta, nekad nestājoša Dievišķā Jēzus Kristus vārda piesaukšana ar lūpām, prātu un sirdi, pie iklaicīgas Viņa klātbūtnes iztēlošanas un lūgums pēc Viņa apžēlošanas, pie katrām nodarbēm, ik-katrā vietā, vis-katrā laikā, pat arī miegā. Viņa izpaužas tādos vārdos: “Kungs, Jēzu Kristu, apžēlo mani”! Un ja kāds iemanīsies šajā aicinājumā, tad jutīs dižu mierinājumu, un nepieciešamību darīt vienmēr šo lūgšanu tā, ka vairs bez lūgšanas i būt nevarēs, un viņa jau pati par sevi viņā liesies ārā.”
-Tagad vai skaidrs tev, kas ir nepartrauktā lūgšana?
-Ļoti skaidrs, tēvs mans! Dieva dēļ iemāciet mani, kā viņu sasniegt!- iekliedzos es no prieka.
-Kā iemācīties lūgšanu, par to izlasīsi lūk šai grāmatā. Šitā grāmata saucas “Labmīlestība”. Viņa satur sevī pilnu un smalku zinību par nepārtrauktu iekšējo lūgšanu, divdesmi piecu sv.Tēvu izklāstā, un tik augsta un derīga, ka tiek godāta par galveno un vispirmo audzinātāju vērojoši-garīgā dzīvē, un, kā izsakās visaugstais Nikifors: “bez pūliņa un sviedriem glābšabnā ieved”.
-Vai patiesi viņa augstaka un svētāka par Bībeli?- jautāju es.
-Nē, viņa nav augstāka un svētāka par Bībeli, bet satur sevī gaišus skaidrojumus tam, kas slepeni ietilpst Bībelē, un neaizsniedzami pēc sava augstuma mūsu netālredzīgam prātam. Es sniedzu tev tam piemēru: Saule ir varenakais, spīdošākais un vispārlieliskakais spīdeklis; bet tu nespēj vērot un caurskatīt to ar vienkāršu, nenorobežotu skatienu. Nepieciešams zināms makslīgais stikls, lai arī miljoniem reižu mazāks un blāvāks par sauli, caur kuru varētu arī tu aplūkot šo vareno spīdekļu valdnieku, jūsmot un uztvert tā liesmojošos starus. Tā arī Svētie Raksti ir spīdošā saule, bet “Labmīestība”- tas nepieciešamais stikls.
Tagad klausies- es lasīšu, kādā veidā iemācīties nepārtrauktai iekšējai lūgšanai. Sirmgalvis atvēra “Labmīlestību”, sameklēja sv.Simeona Jaunā Teologa pamācību un sāka: “apsēdies klusībā un savrupība, noliec galvu, aizver acis; klusāki elpo, ar iztēli skaties sirds iekšienē, virzi prātu, t.i. domu no galvas uz sirdi. Pie elpas teic: “Kungs Jēzu Kristu, apžēlo mani”, klusi ar lūpām, vai vienu prātu. Centies atgaiņāt iedomas, saglabā mierīgu pacietību, un biežāk atkārto šo nodarbi.”
Pēcāk sirmgalvis viso to man apskaidroja, parādīja tam piemēru, un mēs vēl izlasījām no “Labmīlestības” sv.Grigorija Sinaīta, tak vēl prepodob. Kallista un Ignātija. |
|