Tā lūk notiek, aiz bezdarbības rodas vēlme reģistrēties visos iespējamajos saitos. Lai arī pašlaik vēl nav īsti nojausmas, kas šī ir par vietiņu. :D Gan ar laiku nāks apskaidrība. Īstenībā, šajā laikā varētu darīt kaut ko daudz lietderīgāku, bet dažreiz ir tā, ka gribas vienkārši neko nedarīt, kā sacīt jāsaka - ''dzīt luni''.
Danči šodien bija ellīgie! Bet, lai paceltu mūsu līmeni, kaut nedaudz vēl ir jāstrādā divtik cītīgi. Bet neko daudz jau nevar iespēt, skates tepat, jau pakausī elpo, ha, ha. Tā ir, ka paralēli ar mēģinājumiem gribas uzsist klaču, apspriest pēdējos jaunumus, pavilkt vienam otru uz zoba, vai vienkārši parunāt par neko. Prieks par to, ka vadītājai tāds spēcīgs raksturs, cita viņas vietā būtu jau pirmā gada beigās apgriezusies un aizgājusi. Bet, kas to lai zin, otrais gads tikai, visu vēl var paspēt.
P.S. Tomēr ļoti, ļoti gribas uz Dziesmu svētkiem, eh!
Jau diena pašā asumiņā, bet nekas lādzīgs nav padarīts. Laiskošanās pie kompīša. Bet svētdienas taču ir domātas, lai neko nedarītu, vienkārši izbaudītu mieru, klusumu, vai ne?!
Satuntulējusies segā, ar tējas krūzi rokā skatos muļķīgās vampīrfilmas. Bet šoreiz trāpijās kaut kas nedaudz savādāks. Vācu ražojums - Wir sind den Nacht. Tāda savdabīga, nav parastais krēslas variants. Ko tur daudz - man patika! :)
