mani gan skolas laiks kaut kā iedvesmo ... Iespēja redzēt atkal tik pazīstamos 30 purnus pat iepriecina un uzjautrina. Tas viss kaut kā neļauj būt nomocītai.
Tagad jau būs pagrūtāk sarunāt, jo mails iekš draugiem man vairs nav, un laika ar tā īsti nav - tētiņam jāpalīdz ar mājas celšanu un pašai fizikas darbu gūzma gāžas virsū ar rītdienu. Bet nu gan jau. Tikai nedomā par to tā īpaši daudz - tad vajadzība vairs nebūs tik akūta - nav jau tā, ka bez manis dzīvot nevar. :)