| integrācija, uztvere, subkultūra |
[Apr. 22nd, 2013|03:38 pm] |
| [ | music |
| | Altar of Plagues - Neptune is Dead | ] |
ja agrāk man likās, ka esmu integrējies sabiedrībā, par spīti jau no bērnības esošajam (un radītajam) autsaiderismam, tad tagad liekas, ka atkal esmu kaut kur galīgi ārpusē. ne jau labā nozīmē, ka domātu, ka esmu kaut kādā ziņā pārāk par citiem. vienkārši pats sevī esmu piefiksējis, ka man patīk vērot cilvēkus, man patīk viņus kaut kā iemūžināt, ierakstīt, iedokumentēt. bet tur es arī saglabājo šo nošķīrumu - es būtu novērotājs, bet apkārtējie būtu mana novērojuma objekti. galu galā es pats sāku justies kā kaut kas atšķirīgs no saviem novērotajiem, lai arī ar vismaz maniem draugiem mani noteikti daudz kas arī saista. bet es nevaru beigt skatīties uz savu dzīvi kā uz kaut kādu interakcionālo filmu, ko vienkārši vēroju ar savām acīm. jo vairāk es mēģinu saprast citus, jo vairāk redzu sevi ārpus sabiedrības grupām. un visas šīs plūstošās pārdomas nekad nenoved ne pie kādām skaidrām atbildēm, tās noved tikai pie vēl vairāk jautājumiem. tāpat kā filmu skatīšana un grāmatu lasīšana parasti noved pie vēl vairāk jautājumiem. tāpat kā attiecību mēģinājumi noved pie vēl vairāk jautājumiem. tāpat kā svaidīšanās apkārt noved pie vēl vairāk jautājumiem. tāpat kā saruna ar draugu, radinieku vai kādu oficiāli noved pie vēl vairāk jautājumiem.
es negribu skatīties naidīgi uz cilvēkiem, kas pieder pie kādām reliģijām vai subkultūrām, es saprotu, ka cilvēkiem tas ir nepieciešams, ir nepieciešama kaut kāda piederība, kaut kāda sistēma un sociālā kārtība, pēc kuras dzīvot. un gan jau arī man tā palīdzētu. bet es racionāli nespēju ne uzvilkt kaut kādu uniformu, ne arī sevi piespiest noticēt kaut kam pārdabiskam, lai arī cik ilgi es, piemēram, lasītu attiecīgo literatūru. es arī negribu depresīvi izturēties pret šo faktu - ir jau ļoti daudz tādu pašu kā es. varbūt nepareizi tas, ka man, absolūti anti-goal-oriented personai, kurai prieku pārsvarā sagādā tieši process, visu laiku liekas, ka man vajadzētu beidzot ieviest savā dzīvē kaut kādu gribasspēku. dabūt kaut kādu mērķtiecību, bet nu tādu lielo mērķi, nevis vienkārši apsēstību ar mēģinājumiem kaut ko kontrolēt. |
|
|