| |
[Aug. 9th, 2017|12:38 pm] |
Es jums, ak, brāļi un māsas, pastāstīšu, kas notika piektdien. Es jums, ak, mani bolshij draugi, pastāstīšu, kas notika piektdien. Tā lūk, pēc kārtēji izvemtām Kelloga bumbiņām un tādām citām štellīgām padarīšanām, es, pārēdies vārītas olas, lai kunģis tomēr spētu izturēt kārtējo beznaudas dienu, devos uz pelēko iestādījumu. Pelēkajā iestādījumā es meklēju jaunus izklaides veidus, jo vecie izklaides veidi, man, zinies, bija manāmi apnikuši. Visas tās dratsing, sipas spēlēšanas, slepenu kameru novietošanas gaiteņos, diktafonu darbināšanas, fotoaparātu čakarēšanas, bezzōmny smeckinga un skolmeistaru kaitināšanas lietas. Es gribēju atklāt kaut ko pilnīgi jaunu. Bet man neizdevās. Es to visu atceros tā, ka vācu valodā, jā, astoņos no rīta, vācu valodā, par ko man nāca smeck, es atkal pielietoju tās kameras brīnumainās opcijas filmēt pašus izpuvušākos griestus un pretīgākos izglītības iestādījuma kabinetus, kādi šajā pasaules redzamajā daļā sastopami, jā, es to apbrīnoju, bet sajūsmu neizrādīju, jo varēju taču tikt pieķerts. Ak, dārgie, pieķerts un nosodīts par izglītības nolūkiem atvēlētā laika ļaunprātīgu izmantošanu, ak, bez modālajiem darbības vārdiem un nenoteiksmes un trešā partizipāļa galotnēm, ak, nē, tikai ne šādu nejauku galu! Un divas. Pēc kārtas. Četras. Un ģeogrāfijas. Bezjēdzīgas burtnīcas pārrakstīšanas ar kaut kādu pie kartes saukšanu, lai es rādītu kaut kādas valstis kartē, kuru lokalizāciju jau sen esmu iegaumējis savā guliverā. Baigie cal. Un tālāk, o, jā, kultūras vēstures. Es Kārlim blakus. Un mēs apspriežam, kā mēs gribam tai skolotājai brooko pataisīt melnu, lai viņa izbeidz saukt mūsu klasi par maukām, dirsējvālodzēm, lapu piedirsējiem un neaizrāda mums par mūsu itin nekaunīgo orgānu atkailināšanu, plikajiem kuņģiem un atsegtajiem mātīšu kratuļiem. Arī man viņa piesienas, pasūta dirst, jo es, lūk, šajā dienā tēloju viņai tik nesaprotamo urlu raudzes pārstāvi ar tikko Centrāltirgū nopirktām treniņbiksēm ar divām svītrām, kas simbolizē manu varenību, simbolizē to, ka dzīvē tiecos tikai pēc augstākiem mērķiem un ideāliem, ak, jā, tieši tāpēc man ir divas vertikālas un NEVIS horizontālas svītras, mana burvīgā draudze, tieši tāpēc man ir mans RUSSIA krekls un marihuānas cepurīte un mans vēl divu pacanu bars, kas ar mani kopā mūžīgi mūžos, āmen, treniņbiksēs un visos pārējos cal. Un mēs atkal gribam izšķaidīt viņas litso, mēs dva - Kārlis un es, mēs viņu vairāk nespējam izturēt, jā, to sauso, bezjēdzīgo faktu drukāšanu. O, jā, un kad kultūras vēstures ir galā, tad ir kārta literatūrai, kurā kopā ar Kārli plānojam varbūtības teorijas, domājam nežēlīgas domas un runājam portugāļu valodā, pa reizītei nofotografējot kādu jaunu zīmējumu, kas kladē pa vācu un krievu valodas stundām tapis. Un mūsu uzdevums ir par Lielo Līko stāstīt, precīzāk, par Lielā Līkā un Pogu Lējēja nozīmi Pēra Ginta jeezny, un mēs nesaprotam, kāpēc seksuāla vardarbība tiek ievazāta arī literatūras stundās, kāpēc mums visiem būtu jāzin, ka pasaulē eksistē tāds in out un piedevām vēl varmācīgais in jan, par kuru mums nemaz nebūtu jāzina, bet par kuru domājam mēs gan, jā, domājam nepārtraukti. Tas, protams, nav nekādā sakarā ar literatūras stundu, jo mēs, lai gan galīgi bezoomny būdami, taču saprotam, ka Lielais Līkais ir tikai nevainīgs tēls Pēra Ginta dzīvē.
Un pēc vēstures, kurā očin horroršow klausāmies skolmeistari, skalojam mozg un mācāmies prod viedokļus, mēs tiekam atlaisti. Un horroršow nevaram izdomāt ko lai tādu horroršow izdara. Viņi pārģērbjas. Es gan iesaku vienu pamatīgu dōbidōb alu. Nē. Nekāda alus nebūs, dratsinga nebūs. Zinātniski pētnieciskais rabbit tev jāprezentē, mulķi, ne jau kaut kāds stulbs dratsing. Pa visu to laiku daudzi stulbi telefona zvanoki, - paklau, man ir halucinogēnās, nāc klausīties trešo aci; dēls, man šovakar būs nepieciešama tava palīdzība; dēliņ, man nav naudiņas pie ārsta aiziet, lūdzu, sadabū, jā, un būtu labi, ja tā pavairāk, es vēl gribu pie zīlniecītes un astropsiholoģes azitipināt; kur tu esi, bļeģ, mans mp3 pleijeris vairs nestrādā; paklau, salabosi manu fotoaparātu, man kaut kas ar LCD nojūdzās; zini, neaizmirsti šovakar savus gumijas draudziņus un alu bundžiņās. Un tāds cal. Tikmēr tas viss bars sēž un kūpina tās pašas zārknagliņas, kamēr aizeju uz to cally vonningo prezentāciju, tieku pirmais rajonā, pirmais čalis rajonā, oi ku lepni skan, jāiet prezentēt valstī, man atkal jāpārtaisa darbs, un viss tas pārejais cal. Tiešām cally, es nodomāju. Un nav neviena moloko bāra, ir tikai tas pats bārs, no kura aizgājis pirms stundām piecām, kad devos uz zinātnisko prezentāciju, kurā dabūju pirmo vietu rajonā, bet bars joprojām tajā pašā bārā un viņi sūc to pašu alu, no kura man jau bezōmny domas prātā nāk un es eju prom. Un kad es eju pa ielu, ko tu neteiksi, man saka, lai es iedodu vienu collocollu. Es saku, ka es nevienu collocollu nedošu. Un tad man saka, lai atdodu visu manu dorogoyu telefonu un visu savu ģengi. Viņi ir četri, skūtiem guliver, bālām rot un maziem, tizliem, un pretīgiem augumiem, es esmu viens, augumā raženāks, sarkanu rot, sarkaniem matiem un nedaudz sarkanu litso un es zinu, ka nekādu ģengi, ne telefonu nedošu un ka es, tāpat kā mūsu visu mīlētais Alekss, līdzi nēsāju britva. Un tad, kad saņemu kādu ceturto tolčok pēc kārtas, es izvelku savu britva un kārtīgi velku vienam pa litso, noraugos, kā sārti sarkanas krovvy mazām tērcītēm spiežas laukā no viņa sejas un otram duru iekš brooko, tas sāk crēching kā bezōmny. Arī abi pēdējie sāk crēching, un abus pēdējos es apdullinu ar stikla pudeli, no visa spēka veicot tolčok pa viņu guliver. Un tad, kad viņi sāk attapties, es skrienu, es skrienu, ko manas vecās, nogurušās noga ļauj, jā, es elsoju un pūšu līdz nokļūstu trolejbusā un pēc tam jau mājās. Un tad es sāku domāt, kas es tāds esmu, jo nekāda vara man nebūtu palīdzējusi, nekāda valsts man nebūtu palīdzējusi, valsts man spiež domāt par Lielā Līkā nozīmi, bet neaizsargā mani, jā, valsts provocē mani uz vardarbību, kaut gan es pats neesmu vardarbīgs un man nesagādā patiesu baudu kādam durt ar britva un uz to skatīties, bet maniem mehānismiem, manām pogām, jā, viņam, bogam, patīk skarties un aiztikt visas manas pogas, lai tikai es vilktu ārā to savu britva un, iespējams, nogalinātu, jā, bogam tas patīk. Un es saprotu, ka man nav nekādu izvēles iespēju, ka tā vai tā man bija jābūt britvam, ka tā vai tā trolejbusam bija jābūt tur tajā un tajā laikā, un tas, ka šis atnāca vēlāk nekā noteiktajā laikā, kad man pakaļ dzinās jau krietni bolšy daudzums urlu, tieši tad mehānismā bija notikusi tā kļūda, kāpēc es te vēl vispār varu būt, bez niecīgākajām izmaiņām iekš litso un litso uzbūves.
Un es apzinos, ka es esmu mehānisms, ka manas rokas, mana britva, manas asinis un nieres, mans trolejbuss, tik-taks un zārknagliņas, tā visa ir programma, bezōmny programma, ko kāds trakais ir sastādījis, ka tas viss ir mehānisms un es esmu neviens cits kā mehāniskais apelsīns, kurš dzīvo sistēmā, domājot, ka nedzīvo sistēmā, un pārkāpj sistēmas noteikumus, nezinot, ka sistēmas noteikumu pārkāpšana ir arī tā pati sistēma. Un Alekss, vinš nebija apelsīns tāpēc, ka to izdomāja rakstnieks, kura sievu Alekss in-janoja un nogalināja, nē, tā nebija. Viņš nebija arī tāpēc, ka pēkšņi viņu ieprogrammēja nedarīt ļaunu un eksistēt bez pašapziņas, vai arī tāpēc, ka sekoja bara instinktam iepriekš. Arī it kā skaistās beigas, kurās Alekss apsolas radīt sev dēlu, jā, kurš, iespējams, atkārtos visu to pašu, ko darījis Alekss, jā, ies uz to pašu Korrowa Milky Bar, jā, nēsās līdzi britva un dos tolčokus un dratsos, ak jā, brāļi un māsas. Jel, lūdzieties! |
|
|