| sapnis un īstas lietas |
[May. 8th, 2010|02:21 pm] |
| [ | music |
| | Piano Magic - Luxembourg gardens | ] |
āāāk jel, pie Piano Magic gribas graizītiezzzzz :<
:>
deloveja_kundze rakstīja par savu minimālismu telefona sakarā. vispār minimālisms ir laba lieta, jo tas vienmēr nāk pēc maksimālisma atmešanas, ar maksimālismu saprotot to maksimālismu, kurā ir daudzas lietas, kas ir tik tiešām nevajadzīgas. jo arī minimālisms taču var būt tik daudzpusīgs un saturēt diezgan daudz un dažādus elementus.
tāpat vakar treniņā domāju par metodi, ar kuru pārvarēt sāpes, tā, ka nevis iet uz atslābināšanos un atslēgšanos, bet gan tieši pretēji - ieej sāpēs tik ļoti, ka tu esi nenormāli pārbāzts ar sāpēm līdz brīdim, kad no sāpēm tu nomirsti. un tu nomirsti ne jau fiziski, vienkārši tev liekas, ka no sāpēm nomirsti. tad droši vien seko miegs. pēc tā pamostoties tu būsi dzīvs un sāpēm vajadzētu būt zudušām. šo vajadzētu izmēģināt. bet es to tomēr nevaru iedomāties praksē. bet vakar beidzot izdevās alslābināties tā pa skaisto un doties divpadsmitā stāvokļa smadzeņu ceļojumā ar ņirboņu pa visu ķermeni un galvu, sajūtu, ka neesi vairs savā ķermenī un ceļojumu pa bezgalīgo okeānu prāta it kā tukšajos plašumos, kurā var gan skriet, gan iet, gan ejot, gan lidot, un okeāns ir visapkārt. kosmiskais okeāns.
vispār pēdējā laikā daudz interesantu pasākumu un notikumu notiek gan realitātē, gan manā galvā, tikai daudzos no tiem sanāk nepiedalīties (gan realitātē, gan galvā), nē, es domāju tādus pasākumus kā koncerti, kritiskā masa, utt., kazi, varbūt vēl rīt uz whale watching tour būs jābrauc, ja neetiski man iedos savu biļetīti, kuru viņas draudzenīte laikam neizmantos
man bija ļoti dīvains sapnis šonakt - es biju kaut kādā milzīgā debesskrāpī, no kura kāpu nost kopā ar Jēkabu (ļooti dīvaina izvēle sapņa čarakteram), kurš, pēc maniem priekšstatiem ļoti garīgs cilvēks esot, ļoti daudz runāja par biznesu, mašīnām un to, kā no rīta pamodies savlaicīgi un gājis uz fotosesiju kopā ar profesionālu modeli (sievieti), kas biju saģērbta ļoti seksīgi. viņš uz viņu visu laiku skatījies un no sesijas esot bijis baigais kaifs. bet no rīta, kad viņš bija pamodies, viņa modinātājs esot bijis pārāk skaļš. un mēs gājām lejā no debesskrāpja, lecot pāri vietām, kurās nebija iespējas normāli nokāpt (šajos brīžos es pie sevis domāju par to, ka veci cilvēki taču te noteikti nevar normāli tikt ne uz augšu, ne uz leju) un tad mēs lēkājām, izmantojot visādus ietrenētos lēkāšanas paņēmienus. debesskrāpim nebija ārējās sienas, patiesībā tā bija tāda kā celtne, kas turējās tieši uz kāpnēm, katrā ziņā šīs kāpnes bija viņas centrālais objekts. un no kāpnēm es vēroju visu māju, redzēju dažādas ģimeņu iedzīves, bērnu sēžam vienus pašus savās istabiņās, istabā ieslēgušos mazmeitiņu, kura baidījās no saviem vecākiem un nevēlējās iet ārā no istabas, tā man vismaz likās. ilgi kāpām lejā, spīdēja saule un bija sajūta, ka esam Amerikā, debesis bija zilas un bija sajūta, ka tieši gaiss ir zils. kad nokāpām lejā, lēkājot pa vietām neesošajām, grubuļainajām un sapluinītajām kāpnēm, tur bija daudz cilvēku un viņi cepa kaut kādus šašļikus un maizītes lielos grilos. es pieskrēju pie tiem un sāku ēst daudz un dikti (to darot es domāju par to, ka es gribu daudz ēst, jo man droši vien ir depresija). tad es tur ievēroju savu vecmāmiņu ar viņas mīļāko. es transformējos uz savu gultu, kurā es biju it kā slims un viņi man pienesa konfektes ar priecīgām un labu vēlošām sejām. tālāk sekoja vēl daudz kas, bet to es tik labi neatceros un šis man likās interesantākais, jo viss bija ļoti reālistiski, bija pa vidu arī ne tikai mani novērojumi, bet manas apceres par situāciju, kā arī ļoti interesanta tēlu izvēle (mājā redzēju, protams, arī visādus tēlus no reālās dzīves)
vispār diezgan stulba sajūta tad, kad esi kaut kam sagatavojies, bet tas nenotiek, tā arī vakar speciāli biju gājis pēc fotoaparāta ar objektīviem un zibspuldzi, pa vakara gaitām nēsāju apkārt smago somu, šorīt vēl izjaucu kompi un saliku vešanas stadijā vienas bildes bildēšanai, bet izrādījās, ka modele ir narkozēta pie zobārsta un šīs dienas plāns atcēlās, un parasti pēc tam, kad plāni atceļas, seko tāda apātiska sajūta.
vakar notika lieliska vazāšanās apkārt, apciemojām Aladina viesmīlīgos nostūrus, kura bārmene draudēja izsaukt apsardzi, jo spēļu automātu spēlēšanas vietā mēs vienkārši kombinējām un spēlējām uz tiem dažādas melodijas, bet pēc tam, kad nopirku divus alus pie viņas, viņas sirds šķietami atmaiga. pēc Takas atvēršanas apskates biju iemaldījies arī Pienā, cilvēki tur izskatījās kā no sirreālas filmas izkāpuši, un pēc iziešanas no turienes neētiski netika ielaista Kefīrā, kurā mēs arī gribējām veikt mūsu nedaudz ironisko ietusēšanu. un žēl, ka neatbrauca Māronkuls, jo es tiešām gribēju iet uz 4 kriminālajām filmām.
vispār vienas no manām mīļākajām skaņām tik tiešām ir baznīcas zvanu skaņas.
un man patīk pusapēstu ābolu serdes. tajās ir jods.
vispār diezgan maz ir palicis no šī mācību gada, man ir žēl, ka, iespējams, nevarēšu skolu noslēgt tik lieliski kā to izdarīju pirmajā semestrī gan paš-apmierinājuma no tās, gan pašajūtas, gan atzīmju ziņā (nu labi, varbūt man arī būs labas atzīmes). bet es domāju, ka viss būs labi, vismaz beidzot tiks nobeigtas skolas gaitas, kas, iespējams, ir manu galvassāpju (kas laikam varētu būt kaut kāds dīvains nosacījuma reflekss) iemesls. tagad jāsaņemās un jācīnās ar sāpēm un jāizdara visas lietas. būs jāmācās.
vispār sen jau nav bijis tāds sirdi saplosošs un pa gabaliem sašķaidošs notikums. es gribētu, piemēram, uz Piano Magic koncertu. bieži teksti par naktīm, kurās cilvēki neguļ. kāpēc gan vajadzīgs bezmiegs? cilvēkiem taču vajag gulēt. nu kurš ir izdomājis bezmiegu? |
|
|
būs jau labi
thoughtful