|
May. 21st, 2011|01:04 am |
Autors: veģma
Datums: 27.08.07. 04:32
Cilvēku, kurš apveltīts kaut ar kripatu empātijas, tas nevar atstāt absolūti vienaldzīgu.
Ar tādām atklātības lēkmē no sevis izliktām jūtām saņēmējam tāpat kaut kas jāiesāk, pat, ja ne prātā, ne sirdī nenāk uz tām ar tādām pašām vai līdzīgām atbildēt.
Piem., -man- augstāk rakstīja: "...nekad nav bijusi problēma pateikt cilvēkiem ,ka es viņus mīlu,arī tādiem vīriešiem kuri ar to pašu nevar atbildēt... Nekad neesmu jutusies slikti pēc šādu vārdu pateikšanas,vienmēr tikai laimīga un atvieglota,ka esmu to pateikusi."
Redz, viņa jutās atvieglota! Novēla to no sevis. Bet vīrietis?? Desmitiem mokošu domu sāk mest kūleņus, - kā lai es pret viņu turpmāk attiecos? izvairīties? ko tieši viņa no manis vēlas? kā reaģēt? kā lai neaizvainojot, pēc iespējas iejūtīgāk atšuju? vai viņa mani tagad allaž vajās? kā lai pēc dzirdētā saglabāju ar viņu draudzīgas attiecības? sasodīts, nu viņa katru manu draudzīgu žestu, vārdu vērtēs kā "es tevi arī"? Būs neērti viņas klātbūtnē būt kopā ar citu u.tt., u.tt.
Uzskatu, ka cilvēkiem uzmanīgāk jātuvojas - nepieļaujot izplāšanos ar savām jūtām, kuras citam varētu būt tikai potenciāls apgrūtinājums. Kaut kas prasts un pat nelietīgs tādā gājienā. |
|