| kobra |
Feb. 7th, 2021|10:34 am |
ceturtdien biju uz kobru. pa ceļam man piezvanīja, ka man jau būtu jābūt reģistratūrā, tāpēc nācās mazliet paskriet. aizpildīju garu anketu, atcerējos pieminēt, ka ap 15 gadu vecumu man bija noteikta celiakija, kuras pēc tam vairs it kā nebija. atceros, kā bērnībā baidījos no kobras (ko man veicas kādas ~7 reizes), trīcēju, raudāju, negribēju braukt uz bērnu slimnīcu, tad mamma mani pierunāja. bērnu slimnīcā viss vienmēr bija tāds nolaists, uz sienām kaut kāda palupusi zaļā krāsa, procedūru kabinets tik biedējošs. tolaik man likās, ka jūtu, kā man kaut ko paņem no kuņģa (un laikam jau arī paņem biopsijai), galīgi nevarēju izturēt to procedūru.
šoreiz ierados procedūras telpā bez satraukuma, biju iesvīdis, maza auguma māsiņa man iepūta anestētiķi, un sirms dakteris bāza manī iekšā nikno čūsku. kamēr es vemstījos un raustījos, māsiņa tikai atkārtoja 'elpo ar muti, elpo ar muti', savukārt kādā brīdī ārstam norādīja, ka šo jau laikam būtu jāoperē. pēc procedūras, kas tomēr joprojām izrādījās ekstrēmi nepatīkama, es ātri atguvos un apsēdos blakus ārstam. viņš teica, ka nupat visi saņēmuši potes pret covid, tāpēc arī esot tādi stīvi un jocīgi. ārsts bija diezgan jauks un uzstāja, ka šis ir bijis tāds "neparasts akords manai dienai". bez visādiem medicīniskiem terminiem, viņš man pateica, ka man ir diafragmas trūce. prasīju, kā tādu var dabūt, viņš kaut ko minēja par to, ka varbūt esmu cēlis pārāk smagu sievieti. nu ok, whatever. es vienkārši neatceros, ka būtu kaut ko baigi cēlis. nu varbūt pag. gad, kad pārvācos un vācos atpakaļ. bet tas vismaz laikam izskaidro to, kāpēc jūtos tik slikti tur.
starp citu, pirmais Radiohead albums "Pablo Honey" ir riktīgi grūvīgs un pozitīvs. |
|