| Tranzīta koncerts |
Nov. 21st, 2017|11:02 am |
Tātad 18. novembrī ar Elionu bijām Alūksnē. Bijām pie viņas vecvecākiem, kas mums ierādīja siltu istabeņu mājas pirmajā stāvā. Pašos svētkos gājām uz klubu "Cita Opera", kuram ir jaunas telpas, kas netālu no Alūksnes VEFa, kur ilgu laiku strādājusi Eliona vecmamma. Pirms koncerta ļoti skaisti sapucējāmies, uzvilku Latvijas karogu ar spilgti sarkanu lūpukrāsu, dabūju Eliona opja kreklu ar Cookie Monstru un stilīgu jaku, abi uzvilkām parūkas. Tad gājām pa bērziem, kur vispār gandrīz vai nav nekādas gaismas un uzvilkām pa kādam stiprākam dūmam. Ieejot klubā, es vilku nost džemperi un tajā iekritināju arī parūku. Tad mēs prasījām iekšā laidējiem, vai neredzēja manu parūciņu. Viņi teica, ka nav manījuši, jo parūka līdzīga maniem īstajiem matiem. Tad es gāju to meklēt aukstumā ārā, un man likās, ka visur redzu šo parūku, tomēr tie bija tikai zāles kušķi. Tad iegāju atpakaļ iekšā, un izrādījās, ka parūka tomēr bijusi manā džemperītī. Tad jau nu varējām iet iekšā. Tā kā valsts svētkos nedzert nedrīkst, tad paņēmām pa Aperol Spritzam. Skanēja diskotēka ar Bermudu Divstūri - es uzreiz metos deju ritmos. Pēc laika man pievienojās Elions. Pārējie apmeklētāji, kā jau latvieši, sēdēja visapkārt un filmēja mūs ar mobilajiem telefoniem. Bija daudz labu dziesmu, ļoti tautiska diskotēka.
Kaut kādā brīdī bijām smēķēt ārā, kur ar mums runāja vecie Tranzīta fani, kuri paši arī bija spēlējuši grupā "Dzirnavu street boys". Viens pret mums izturējās ļoti izsmējīgi, jo domāja, ka mēs jau neko no mūzikas nerubījam. Viens prasīja, vai esam no Nacionālā teātra. Tad mēs gājām iečekot vecos asfalta tenisa kortus, no kuriem varēja aiziet pa taisno no klubiņa. Kaut kad iegājām iekšā, paņēmām kokteili "Swimming Pool", kas zem zāles bija debešķīgi garšīgs. Gājām tusēt, tad daudzi man spieda roku un izteica komplimentus par manu izskatu, taisīja selfijus ar Elionu (jo viņa ir instastoriju karaliene, kurai seko arī Alūksnes Klondaika), un tādā garā. Sākās koncerts, tas bija ļoti kvalitatīvs, normāli ietusējām. Tad atkal bija pauze, kuras laikā pa priekšu izgājām ārā un aizgājām uz netālu kāpņutelpu vēl uzpīpēt zāli. Bijām ļoti apbliezušies, atnācām atpakaļ, paņēmām alu un sākās koncerta otrā daļa, kas bija jau Tranzīts goes industrial. Abi divi dejotāji, kuriem iepriekš bija krekli "I give zero fucks" bija pārģērbušies ar melniem apmetņiem un maskām, arī Ralfam bija maska. Šī koncerta puse bija tumšākās noskaņās, tomēr bija arī Ralfa uzrunas par mīlestību, kurā viņš minēja, ka mīlas uguns var izturēt maksimums pirmos trīs gadus. Viņš arī flirtēja ar sievieti, kas laikam bija viņa draudzene, sakot viņai 'Piezvani man!'. Kaut kādā brīdī Ralfa pielūdzēja bija pagriezusies pret pūli, Ralfs skatījās uz viņu un teica "Parasti tādās situācijas sākas drāma". Uz koncerta beigām viens no dejotājiem samainīja savas saulesbrilles ar Eliona saulesbrillēm, nodejojot pusi dziesmas ar šo aksesuāru. Kopumā mēs visiem tur patikām, daži prasīja, kādēļ mēs tā esam saģērbušies, bet bija tikai viena resna vobla, kas mūs riktīgi heitoja un nelaida priekšā. Beigās Ralfiņš jau pajokoja, ka koncerts beidzies, bet tomēr nospēlēja "Es nevaru būt balts, jo tas nav iespējams". Uztaisīju ļoti labus noiza instastorijus, kurus aizmirsu saglabāt, bet mans telefons ieraksta izcilu noizu, jo skaņas ieraksts ir pilnīgā tūtē un superjūtīgs, tāpēc gandrīz vienmēr pārbliezts. Pēc koncerta vēl tusējām, pie Eliona nāca meitenes, kas viņu atpazina, es runāju ar citiem Tranzīta faniem un stāstīju, kā man patika koncerts, protams, nedaudz traucē tas, ka zaļais, papildus mentālajam tripam, man uzsit trauksmes fiziskos simptomus (ai rīlī houp zis vill end, jo man paliek labāk). Tad izturēju rindu uz tualeti, kurā man biksēm izkrita poga. Tas nekas, pēc tam Alūksnes humpalās nopirku divas bikses kopā par kādiem 7 eiro, kas izskatās labi un man arī der, kamēr Rīgā es gandrīz nekur nevaru atrast sava izmēra bikses (it kā nebūtu garu cilvēku).
Tad vēl mēs bijām Alūksnes Klondaikā, kurā es arī pirmo reizi spēlēju automātus, dzēru garšīgu kafiju par brīvu un mēs VINNĒJĀM NAUDU, kā arī komunicējām ar vietējo publiku. Vēl arī daudz dabūjām visādus arhīva materiālus, bildes un kasetes.
Vēl gāju daudzās pastaigās pa pilsētu. Alūksne ir ļoti kinematogrāfiska vieta, visas tās tukšās ielas, rūpnīcu dūmi un bērzu birzis ar laternām. Tur vajag kaut ko filmēt. |
|