| Velo tendēts ieraksts |
Aug. 31st, 2017|08:11 pm |
Pēc darba sapratu, ka ar velosipēdu braukt mājās nebūs lemts, jo aizmugurējā riepa bija tukša. Tā kā vēlme labot to pašam bija ļoti minimāla, stūmos līdz Trasei, pa ceļam baudot, pieņemu, vienus no pēdējiem šī gada saules liegajiem pieskārieniem putekļainajās un drūmajās Rīgas ielās. Trasē sapratu, ka skaidrā nauda ir beigusies, tāpēc gāju līdz Bērnu Pasaules Swedbank bankomātam, kas, kā izrādījās pēc pastāvēšanas rindā(!?), nestrādāja. Iegāju DNB bankā, lai noskaidrotu, ka DNB ir draugi Swedbank bankomātos, bet Swedbank vairs nav draugi DNB. Tad nu gāju uz to bankomātu, kas Čaka ielā pie tā veikala gandrīz pretī Lāčukam, bet izrādījās, ka tur vairs ne tā veikala, ne tā bankomāta. Tad atcerējos, ka agrāk, braucot uz ČAB trijstūri, bankomāts rādījās pie Mego, tikai tajos laikos nekad nebija vaļā. Tad nu šoreiz tur izņēmu naudu, aizgāju atpakaļ uz Trasi, kamera bija nomainīta - izrādās, ka kāds pa Rīgu bijis izbārstījis stiklus. Tomēr vēl es izdomāju, ka uzlikšu sev platāku dibenbalstu. Tad nu stāvēju ar izvēlēto sēdekli, tajā brīdī Trasē ieradās Māris Sirmais un paziņoja, ka vēlas jaunu priekšējo gaismu. Protams, tika izinspicēta viņa vecā gaismiņa, uzlikta jaunā gaismiņa, es tikmēr pagaidīju. Parasti, kad es kaut kur ieeju, es bikli paskatos, vai ir jau kādi aizsākti procesi ar citiem cilvēkiem, un nemierīgi pagaidu savu laiku. Šī bija jau kāda trešā reize Trasē, kad manu apkalpošanu tās vidū diezgan brutāli pārtrauc citi cilvēki. Bet, protams, lai jau diriģentam tiek, viņam noteikti bija jāsteidzas. Pat ja nebija, viņam bija jādara krietni dižākas un svarīgākas lietas nekā man. Es nopietni, ja kas.
Kad dabūju savu komplektu, varēju atkal izbraukt uz Barona ielas celiņa-visiem, ko tagad sanāk izmantot biežāk. Vispār man tas celiņš vieš aizdomas un skepsi ne tikai tādēļ, ka ir ļoti grūti apdzīvot citus velosipēdistus vai tādēļ, ka uz tā vienkārši randomā mēdz stāvēt gājēji, bet gan tādēļ, ka sasodīti bieži vien mašīnas mēdz tos riebīgos velorastus gribēt iespiest asfaltā. Es saprotu, ka Ceham ir daudz fanu, bet varbūt tomēr nevajag. Es braucu ar riteni pa pilsētu tieši tāpēc, ka varu tā jauki apbraukt visas mašīnas, kas stāv savos sasodītajos sastrēgumos, braukājot savus pieckilometru maršrutus, tāpēc man neliekas loģiski, ka mašīna stāv vietā, kur man tai vajadzētu varēt pabraukt garām. Šoreiz man pat kāds apdāvinātais izdomāja sākt taurēt, jo laikam nobijās, ka noraušu nost viņa spogulīti, jo viņš, protams, nejaudā nostāties savā sastrēgumā tā, lai pa labo pusi viņam varētu pabraukt garām. Tad nu parādīju dienišķo fakjū un aizdevos tālāk - pretī saulei, pretī mājām, pretī mūžīgām ciešanām, nolemtībai un nāvei. Paldies par uzmanību. |
|