|
Apr. 12th, 2016|09:56 am |
|
Joprojām bieži šur tur figurē joks par studentu dzīvi, piemēram, man jau kā studentiņam naudas nav, ēdu roltoniņus. Un tad apkārtesošie gardi nosmejas, sak’, tā jau ir ar tiem studentiņiem! Nu neko, atrodi darbu kādā picērijā, rukā kaut kādu huiņu 12 stundas dienā, un varbūt pat varēsi iepirkt klāt arī lētāko alu vai šņabi, lai piedzertos un atrubītos brīvdienās. Ne pārāk daudziem liksies, ka kaut ko darīt 12 stundas dienā nav normāli, ka ēst roltonu (ja šie apgalvojumi ir nopietni) ir veselībai kaitīgi, un galu galā tieši veselība ir tas, ko tev visvairāk vajadzēs, ja gribēsi kādā no klasiskajiem LV darbiņiem pavadīt savas (ar pusdienlaiciņu) 9 stundas, blenžot datora ekrānā, atbildot uz telefona zvaniem, dzerot kafijiņu ar kolēģīšiem. Man ir tāda radikāla doma, ka, ja cilvēki vēlas sev uzpist to bērnu, tad viņiem būtu arī jābūt spējīgiem viņu nodrošināt līdz brīdim, kad viņš ir spējīgs sevi nodrošināt darot to, kas viņam vismazāk riebjas. Līdz tam laikam viss maksimāli būtu jāiegulda jaunieša fiziskajā un mentālajā attīstībā. Mūsdienu skolās gan tiek darīts pretējais – cilvēki sēž pie nepiemērotiem galdiem pārāk ilgas stundas, blenž datoros, sačakarē muguru, cieš no psiholoģiskas un emocionālas vardarbības. Savukārt daudzos mūsdienu vecākos esmu novērojis attieksmi – nu, uzpisis es viņu esmu, nu tad lai jau tagad dzīvo. Varbūt tā ir tāda kā atriebība par savu paša nožēlojamo dzīvi – uzpist bērnu un tad likt viņam ciest? Darba un studiju apvienošana LV apstākļos vispār nav iespējama, jo, lai gan daudzas LV augstākās izglītības iestādes haltūrē ekstra apmēros un tām nav nekādu baigo prasību, izņemot formālu lietu nokārtošanu, strādāt pilnas slodzes darbu un studēt pilnā laikā vienlaicīgi vienkārši NAV IESPĒJAMS, tas savstarpēji konfliktē jau teorētiskā līmenī (un pamatoti). To arī atceros no maģistra studijām, ka mērķis vienkārši bija saīsināt visu cik iespējams, lai no darba nogurušie studentiņi ātrāk tiku mājās. Rezultātā no tā visticamāk cieš gan darbs, gan studijas, un jēga kopsummā nav nekāda. Savukārt pusslodzes darbi LV laikam negadās pārāk bieži, toties, ja pieņemam, ka strādājot pilnu slodzi cilvēkam vajadzētu būt materiāli nodrošinātam, tad, strādājot pusslodzi, cilvēkam vajadzētu vismaz SPĒT IZTIKT. Diemžēl, saņemot 200 eurīšus, tas laikam nav iespējams. Kāpēc cilvēki, kas strādā, saņem 200 eirīšus? Kāpēc pilna slodze skaitās 8 (reāli 9, ja ieskaitam to, ka cilvēkiem diemžēl ir arī fizioloģiskas vajadzības) stundas? Es neredzu nekādu reālu pamatojumu, kāpēc visiem biroju strādniekiem, visiem kompjos lūrētājiem vajadzētu pavadīt darbā tik ilgu laiku. Es nezinu, no kurienes tas nāk, bet ja mēs pieņemam, ka tehnoloģijas ir progresējušas, tad tam vajadzētu būt tāpēc, lai tās mūsu dzīvi atvieglotu, nevis tāpēc, lai mums būtu necilvēcīgi jāpieskaņojas arvien pieaugošajam tehnoloģiju tempam un neirotiski jāreaģē uz jebkādām tuvākām vai tālākām apkārtējās pasaules svārstībām. Tāpat arī darbam, ko veic cilvēks, vajadzētu būt efektīvam, straight to the point un PĀRDOMĀTAM, nevis kaut kādas stundu likmes ‘atstrādāšanai’, kuras cilvēks ir spiests pavadīt, lielākajā daļā gadījumu, sēžot pie datora ekrāna. |
|