| lūgšanas |
Sep. 12th, 2013|01:49 am |
bieži vien atceros, kā svētdienas skolā, uz kuru mani aptuveni 12 gadu vecumā bija piespiedušas iet vecmāte (vecmamma) un tēva pusmāsa, skaitīju savu pirmo grēksūdzi. biju sapratis, ka uz grēksūdzi jāsagatavo pēc iespējas vairāk dažādu grēku, tāpēc ilgi stāstīju tam vecajam mācītājam par to, kā spēlēju sliktas spēles (Counter Strike), skatos sliktus seriālus (Teksasas Reindžers, Losandželosas Policija, Renegāts), sliktas filmas (ar Džekiju Čanu, Van Dammi, Švarcnēģeri, utt), neesmu paklausīgs Jēzuliņam, utt. atceros, kā mācītājam šausmās saviebās seja, viņš teica "Vēl esi tik jauns, bet jau šitā spēlējies ar savu dzīvi un tik daudz grēkus taisi" (ar latgalisku akcentu, protams). pēc tam man bija jāiet skaitīt "Esi sveicināta, Marija" ļot, ļoti daudzas reizes. tolaik, kad ilgi bija jātup uz ceļiem, man palika slikti, sareiba galva. skrēju ārā vemt uz Vecrīgas akmeņiem, blakus manai baznīcai. pie baznīcas sēdošās un ubagojošās vecenītes vienmēr ļoti blenza uz mani, kad gāju atpakaļ iekšā baznīcā (gan jau blenza arī, kad skrēju ārā, bet tad domāju par citām lietām). viņas gan jau saprata, ka manī ir sātans. un arī šobrīd es saprotu, es apzinos, ka manī ir sātans. caur mani runā sātans. caur mani izpaužas sātans. tieši sātans uzdzen trauksmi, jo saprot, ka es dzīvoju sūdā. tikai sātans var mums (un man) palīdzēt, tikai sātans spēj mūs dziedināt, tikai sātans spēj mums likt priekā dziedāt un laimē raudāt.
sātan, atpestī mūs no kapitālisma! sātan, atpestī mūs no tehnoloģijām! sātan, atpestī mūs no jobanā, jēzus uzliktā lāsta! |
|