|
Aug. 21st, 2013|01:32 am |
no vienas puses var teikt, ka mēs visi esam kapitālisma produkti, tādā kā iedzimtā grēka garā, līdz ar to labas dzīves uzdevums mums visiem būtu izdziedēt slimo dvēseli no kapitāla vēža (lūk, piemēram, vakar intensīvi apcerēju vārdu savienojumu "kultūras patēriņš", "patērēt kultūru" un man gluži guturāli palika nelabi). no otras puses tomēr iebilde/piebilde - man liekas, Latvijas situācija ir pietiekoši citādāka un oriģinālāka, līdz ar to ir nedaudz savādāk un nav tik traki, ka mēs kapitālistisko/verga/skaudības/konkurence/efficiency/utt domāšanu iezīstu līdz ar mātes pienu (kā, manuprāt, tas ir UK un citur). protams, augot posttotalitārisma ģimenēs mēs tik un tā iezīžam kaut kādu deformāciju un cita veida slimumu (no kura atkal savukārt aizrautīgi jāārstējas un jāatutojas) , tomēr es naivi ceru, ka Latvija un pietiekami dīvainais bekgraunds, kas no tā izriet, savā ziņā ir bonuss.
bet galvu augšā! protams, ļoti daudzi sakarīgie zaudē modrību un cilvēcību un sakarīgumu, iesaistoties necilvēcīgājās un kropļojošajās darba attiecībās, tas ir pieredzēts tik bieži, tik pārāk sasodīti bieži, ka pat asarām te nav vietas, tik mēmam, stindzinošam kapa klusumam. protams, ir iespējams tur darboties, un palikt brīvam, tik ilgi, kamēr apziņa ir brīva, tik ilgi pats esi brīvs. jā, protams, var gadīties, ka sanāk visu dzīvi ciest, ārēji kalpojot, bet iekšēji nepiekrītot. lumpena un proletariāta dzīve ir ciešanas, un vienīgais, ko viņi paņem līdzi kapā, ir gara trulums. (pie kura, protams, būtībā ir vainīgi viņi paši) . protams, ciet arī tu, citādāk tev nevajadzētu narkotikas, alkoholu, virspusējas izklaides un estētisku kairinājumu (ķipa lai justos dzīvs) utt, ja tu apriori neciestu, tev nevajadzētu itin neko. jā, varbūt ir iespējams dzīvi novilkt tomēr kaut kā saglabājot distanci pret visu apkārt notiekošo murgu, arī pret to murgu, ko ārējā murga rezultātā nodari sev. daudzi tā mēģina. tikai man ir aizdomas, ka arī distancētība ir tikai vēl viens slimības paveids, tā mēs tikai izietu cauri dzīvei ar matētiem cimdiem.
man liekas, sapratne un mīlestība ir tie akti, kurus piekopjot, mēs, stājoties pretī lielākajai dāvanai, ko eksistence var sniegt, proti, die ewige ruhe, alas absolūtajam tukšumam, neesamībai (proti, MŪZĪBAI) tajā tiešām ieietu kā dāvanā un atspirdzinājumā pēc absurdās un viltotības pilnās dzīves.
|
|