| sēžot zobārsta krēslā |
Apr. 25th, 2013|10:12 am |
biju pie zobārsta. nupat ielika zāles pēdējā augšējā zobā pa labi, bija ļoti plati jātur vaļā mute. pie zobārsta interesanti ir tad, kad tev ielaiž to zoba narkozi, un tad vari vienkārši gulšņāt un klausīties, kas notiek apkārt.
zobārstei Mirdzai paziņo, ka atnākusi daktere, kas noteikti ir nozīmīga persona. visu laiku dzirdu soļus. ik pa laikam viegla tipināšana, bet tad atkal kārta smagiem, spiedīgiem soļiem, kas staigā apkārt pa visu zobārstniecību. nopietnu vīriešu balsis, pieņēmējas sarunas pa telefonu un irlā (visas krieviski). māsiņa atnāk iedot šprici. zobs tiek urbts ļoti ilgi, no sākuma ar augstākas skaņas urbi, bet pēc tam ar tādu riktīgi basīgu urbi, no kura man vibrē visi zobi, mute, žoklis. ir forši, ja esi atslābināts tajā brīdī, bet man tā atslābināšanās izdodas grūti, vai ne.
atceros, kad man kaut kad 11. klasē taisīja magnētisko rezonansi, es baigi kaifoju par tām skaņām. tas bija tāds miniatūrs, privāts, intīms industrial pasākums. tevi iebīda tajā kapsulā, kurā jābūt nekustīgam un tad sākas koncerts. šeit neliela daļa no bildīšu tumbneiliem, kas iegūti no magnētiskās rezonanses, re, cik es smuks biju:
 |
|