| amēbas kroņa numurs |
Mar. 25th, 2010|01:15 am |
nekad neaizmirstiet / neaizmirsti / neaizmirstu, ka lai cik labi vai slikti jūs nejustos (es šovakar ar Antikristu cīnījos ar sliktumu pret sliktumu un rīt redzēšu, vai uzvarēšu(ju)), nevienam jūs patiesībā neko nevarat pateikt šeit. teksts no komunikācijas varētu būt kādi 2%, un pati komunikācija kā tāda jau arī ir apšaubāma, jo nodot jau var tikai infomāciju, nevis specifiskās sajūtas. sajūtas, nepadarot tās banālas, tas ir, neietērpjot tās vārdos, bet vārdi pārsvarā ir ļoti nolietoti un arī, jā, banāli, jo ļoti ļoti oriģinālai sajūtai atrasts atbilstošs vārds tāpat varētu tikt lietots n-tajos citos gadījumos, kas nozīmē, ka patiesībā nekas jauns / pareizi saprotams netiktu pateikts. kas savukārt nozīmētu tikai to, ka jūs nenovērtējat savu sajūtu nozīmīgumu un apstāstiet to ar banalitāšu palīdzību.
tāpēc arvien vairāk saprotu, cik vērtīga ir bezverbālā komunikācija, balstīta uz telepātisku sajūtu nodošanu un emocionālo stāvokļu apmaiņām. es to noteikti spētu darīt ar konkrētiem cilvēkiem, problēma jau ir tie cilvēki, kurus tas neinteresē, kuri uzskata, ka pietiek ar valodas dotajām dāvanām (LOL). cilvēkiem taču tomēr visu gribas padalīt. amēbas arī vairojas daloties (Mainīgā amēba, zaļā eiglēna un lamblijas pieder pie sarkodīnvicaiņu tipa (grieķu valodā sarkos nozīmē plazma). Raksturīga šī tipa dzīvnieku pazīme ir pārvietošanās ar māņkājiņām vai vicām.(man ļoti patīk tās viciņas)) before we pine away; ir jāsaprot, ka informācija kaut kur uzkrājas, un tas notiek manī pašā iekšā. es esmu visa centrs un man pašam ar sevi jātiek galā, neviens ārpus manis man nepalīdzēs. izņemot manu enerģētisko dubultnieku un to, kas mani var saprast bez vārdiem. bet ne jau ikdienā pie viņiem var vērsties. ikdienā var mierīgi ēst ābolus. |
|