| |
[Oct. 10th, 2014|01:49 am] |
dzīve ir tik garlaicīga. pilnīgs sūds. it kā visu laiku kaut ko dari un centies, nu tur kaut ko organizēt, bet beigās viens un tas pats sūds. visu dzīvi vienās un tajā pašās nožēlojamajās smadzenēs, vienā un tajā pašā disfunkcionālajā ķermenī. kāpēc tik daudz cilvēkiem ir muguras problēmas? tāpēc, ka stulbajam cilvēkam vajadzēja palikt četrrāpus nevis celties kājās kā tādam lohatronam. un kāpēc tik daudziem sāp sirsniņas? tāpēc, ka mūs iemāca JUST, BĻEĢ, kamēr jau no skolas vecuma vajadzētu mācīt kā NEJUST. kā normāli LAMĀTIES, PIEDRĀZT DZĪVI UN VISU PĀRĒJO, KĀ PIST PIMPJUS VAI PETENES UN VISS. tāpat mēs viens otram esam tikai trenažieri, kāds, ko izmantot, ar ko nopisties, vai, labākajā gadījumā, kāds, ar kura palīdzību realizēt savus egoistiskos prohjektus vai vēlmes. un kāpēc liekas, ka būs kaut kāds baigais notikums?
VISI SCENĀRIIJI JAU SEN IR IZSPĒLĒTI - SAŅIEMIES, KROPLI, NEKĀ JAUNA TE NEBŪS. pis zivi, ja gribi kaut ko jaunu. bet pat to jau kāds ir izdarījis un ielicis kaut kādā zoofīlu saitā, es saderu, ka varētu atrast video, kurā kāds izpiš zivi, bet nedarīšu to, jo tas ir pārāk pretīgi. ā un par to nemieru. tātad, man visu laiku ir NEMIERS. tāpēc es rakstu kaut kādu sūdu un daru kaut kādu sūdu. jo es nevaru nosēdēt uz vietas, bet no manis nav nekādas jēgas arī tad, ja es pārvietojos. es daudz kratu kājas, tas no NEMIERA. daudz uztraucos, TAS NO NEMIERA. daudz domāju par etniskiem jautājumiem, TAS NO NEMIERA. daudz domāju kaut kādu filozofisku sūdu, TAS NO NEMIERA. ja nebūtu tā sūda, varbūt es varētu radīt mākslu. bet, tā kā punktā, kad esmu juties slikti, neesmu iekrājis pietiekamus resursus mākslas veidošanai (jo tās ir IZMAKSAS), tad arī brīdī, kad ir kaut cik ok, es nevaru izdarīt neko sakarīgu, jo nav materiālu. kopumā jāteic, ka esmu pilnīgi bezjēdzīga miesas izmantojums, waste of flesh. uzlejiet kečupu uz mana kapa. |
|
|