| diezgan nesakarīgs ieraksts |
[Oct. 16th, 2013|09:18 pm] |
| [ | music |
| | Korn - Mr. Rogers | ] |
visi šie stāvokļi mani noved gan domās, gan arī (laikam) reālās situācijās, kurās... atrodoties es ļoti daudz domāju par to, kas ir realitāte... un man liekas jocīgi, teiksim, redzēt sevi fotogrāfijās. jo es bieži domāju par to, kā cilvēki redz mani no malas - nu tur kaut kāds garš, bremzēts čalis, kas klausās ņūmetālu pat 2013.-ajā... (ok, bet to daru, kad esmu besīīī, tā jau klausos sexperimental) vai arī skatīju vienu bildi no cph, un likās tāds pilnīgi parasts džeks, kas pīpē uzrullētu cigareti, stāv dabstepa ballītē saldumu fabrikā kopā ar draudzeni un draugu, pie rokas kamera, nu, tipa, viss ok. es arī it kā esmu normāls, un gribētu, lai būtu pavisam normāls. haha. vienīgais, ko es nekādi nesaprotu - kā citi jūtas šajās dzīvē. man liekas tik dīvaini - nu, es esmu it kā es, bet to, kā es jūtos, es varu citiem nodot tikai verbāli, nu, vai ar mīmikām, ja cilvēki, kuriem es to nododu, ir fiziski klātesoši. bet jocīgi tas viss, jo mans ārējais izskats un darbības bieži vien galīgi neiet kopā ar to, kā es jūtos. bet nu te ir kaut kāda sistēma, nu, tipa darbs, mājas, universitāte, tikšanās ar draugiem, īsi prieki, ilgas sāpes, utt. un tad es domāju par to, vai tā sistēma izskatās tāda pati arī maniem draugiem? teiksim, piektdienas vakarā mēs varam atslābināties jo mums priekšā ir 2 brīvas dienas... bet nu vispār es teikšu, tik jocīgi cik tagad, es laikam nekad neesmu juties. es tik ļoti nesaprotu, kas un kāpēc ar mani notiek. piemēram, šodien gribēju tikt uz to lekciju par ēdienu, bet bija tieši pārrunas darbā, un tad tur bija viss jānovāc, tas iekavējās, sūtīju ziņu biedrenei, kas teica, ka lekcija jau pusē (kaut gan beigās nebija tik traki) un es beigās neaizbraucu. tagad jālasa garš teksts, bet ēdu zupu un negribas īsti lasīt, gribas tikai domāt un sāp acis arī no tā visa. ja man nebūtu mana psiholoģiskā čakara, man ļoti viegli padotos dzīvošana, nu tur, darbs, studijas, uztaisīt ēst, nosist dūrē vakarā un pēc tam ieiet dušā - es to visu tiešām māku, ja, bet kāpēc tik daudz domu? tipa man ir filozofisks prāts? bet par to jau simpsoni vienkārši ņirgātos. mums visiem kaut kas jādara? bet mums ir diezgan daudz laika, vai ne? un ir lietas, kuru izdarīšanai nevajag daudz laika. un tie, kas ražo tekstu, mākslu, vai ko tādu - ir tik daudz tā visa jau saražots, ne? vajag būt aktuāliem? pastāstiet man, lūdzu, kas ir realitāte un kā jādzīvo, jo es nesaprotu. man saka, ka vajag ļauties savām sajūtām, ka nevajag ar tām cīnīties, ka manu problēmu cēlonis ir tas, ka es racionalizēju savas jūtas, nevis tās izpaužu, un tad tās sakrājas kā tāds bumbulis, kamols, kas krājas manā kaklā, spiež mani nost, smacē mani nost zem spilvena, uzkarsē manus nervus, izved mani ārpus manām ikdienas gaitām, liek man gleznot ar manām iekārēm... bet es nekļūstu par sevi pašu, jo tas viss, ko es iedomājos par mani, nu, mūzika, apreibināšanās, vēli pasākumi, analīze - tas jau neesmu es, es esmu kaut kur ārpus tā visa. mīla un kaisle, kad tas viss modīsies? bet vajag sasniegt kaut kādu homeostāzi, vai tā jums nešķiet? tā taču nav nekāda utopija - būt līdzsvarā, tas viss var notikt, pasaule var piepildīt manas un mūsu vēlmes, ne? viss, ko mēs vēlamies, ir iespējams. bet kas esam mēs? vai šeit ir kāds izņemot mani? man noteikti ir pārāk daudz stulbu jautājumu. |
|
|