| klusums kopenhāgenā |
[Aug. 28th, 2012|12:23 am] |
nupat mācījos dāņu valodu pie Lorenco, pretējā Kopenes krastā, dienvidos. bijām īsta erasmus bildīšu kompānija - amerikānis, latvietis, itālis un somiete. Andrew, kas ir amerikānis, gan visai slikti runā dāniski, tāpēc daudz laika pagāja mācot viņu. tomēr mēs izdomājām, ka viņš vienkārši ienāks eksāmena telpā hum. fakā kā krutais čalis no Kalifornijas, pateiks banālas frāzes kā 'man ļoti patīk dāņu meitenes' un parādīs mūsu lielo Kopenhāgenas galda spēli (tā tiešām ir vienkārši galda spēle, nepārproti), kā arī lielu itāļu - dāņu vārdnīcu un eksāmens būs nolikts. Sofija toties runā ļoti labi, jo somu valoda ir ļoti līdzīga dāņu valodai.
mēs gājām uz Netto un iepirkām alu un visādus produktus, es nopirku 5 šķiltavu paku un LIELISKU alu, ļoti stipru, kā arī cepām krāsnī kartupeļus ar ķiplokiem un taisījām salātus. ar Lorenco arī noizojām, bet Sofija nebija sajūsmā. bet mums tas jādara, kamēr viņš vēl nav pārvācies uz Norrebrogade, jo tur nebūs el. ģitāras, lielā kombja un viņa pedāļu, nu sorz zach. ēdām un noskaidrojām, ka Sofija grib braukt mājās, viņai tur ir bojfrends, sava skola un viņa nesaprot, kāpēc viņa ir te atbraukusi. tad, kamēr Lorenco stāstīja viņai viņas misiju šeit, mēs lietojām dažādus Kristiānijas labumus un mūsu dāņu valodas līmenis manāmi uzlabojās. pēkšņi mēs dialogus veidojām ļoti priekpilni un daudz smējāmies. es visu laiku teicu kaut ko, kas latviski būtu 'seši tūkstoši paldies!'. pēc tam mēs klausījāmies Jaunu Mēnesi un vēl daudz ko. braucu uz mājām to garo ceļu, bet beidzot absolūti nenomaldījos un izvēlējos ļoti labu ceļu, ļoti eleganti pārbraucu pāri visiem tiltiem, apdzinu visus pārējos riteņbraucējus, uzņēmu ļoti lielu ātrumu. vadījos pēc tivoli atrakciju parka, bet centrālā stacija palika pa labi, tā es apbraucu to milzīgo industriālo ielu un nenokļuvu lielajos sastrēgumos, aizbraucu pa jaunu ceļu. pilsēta slīdēja garām ļoti viegli. Kopenhāgena dažkārt liekas kā auksts ledus klucis, kas ir diezgan homogēns, kaut gan iedziļinoties ir vērojamas ļoti daudzas mikrostruktūras, kas ļoti atšķiras viena no otras. vienā vārdā to nosaukt varētu par brīvību, jo šeit brīvības sajūta un brīvība kā tāda ir daudz augstāka nekā jebkur, kur esmu bijis, un tas nav saistīts tikai ar to, ka beidzot padzīvojos kaut kur absolūti viens. mani ļoti interesē tieši šī pilsēta, kas ir labi, piemēram, mani neinteresē kurš no mana valodas kursa ar kuru pišas, ar to es sevi apsveicu. jo tas jau nav aktuāli, svarīgi ir ieraudzīt sevi visos tajos mūros un sev apkārt. enivei, rīt man ir eksāmens, bet nu es vēl no rīta pamācīšos, jo es esmu pēdējais no visiem, kas to liks, tāda, lūk, ir mana laimīgā loze. |
|
|