| |
[Jul. 20th, 2011|03:55 am] |
| [ | mood |
| | S. Paruļskis-3 sekundes debesu | ] |
| [ | music |
| | Fever Ray | ] |
Tiesa gan, viņš man pateica, cik pulkstenis, bet es skaidri sapratu vai, pareizāk, gluži fiziski sajutu, ka viņa pulksteņa rādītais laiks atšķiras no manējā. Precīzāk - mana apziņa skaita citu laiku. Bija radusies plaisa, nobīde. Kalendārā tādu plaisu vaŗetu atzīmēt kā divus gadus, taču mani nebija nošķīrusi kalendāra plaisa. Tā ir gandrīz neredzama, tā ir pavisam neredzama, bet pastāv, jo es to jūtu. Tādu plaisu jūt visi, kam nācies dienēt armijā vai sēdēt cietumā. Vai dzīvot trimdā. Vientulībā. Šķietami viss ir tāpat, tomēr nobīdījies. Kā sāņus nošķiebies tēmēklis. Tu tēmē taisni, bet lodi nes mazliet sāņus. Tēmēkli var pieregulēt, bet smadzenes, kuras uztver laiku un kurās radusies nobīde, plaisa, pieregulēt nevar.
Sajūta, ka esi nošķirts no visa. Runājies ar kādu un jūti plaisu. tevis teiktie vārdi mainās, pievārēdami šo nolādēto, tikko manāmo plaisu, un cilvēks tevi pārprot. Plaisa izkropļo vārdu nozīmi, kaut arī ārēji tie nemaz neatšķiras no citiem vārdiem. Mīlējoties ar sievieti, tu nespēj sajust baudu reizē ar viņu, jo jūs šķir plaisa, un orgasmu jūs sasniedzat katrs savā laikā; jūs paslīdat viens otram garām ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Pat ne laika, bet telpas ziņā - dažādos līmeņos. Kad tu uzpildies ar alkoholu, tava apziņa noteikti aiztumšojas citā dimensijā, un, kaut arī tu joprojām sēdi pie galda, runā un cilā traukus, - tevi šķir plaisa un tu skaidri apzinies, ka dzer vienatnē. Tu sarunājies, mīlējies, dzer - un vienmēr tas pats. |
|
|