| raksta patēvs no Izraēlas |
[May. 4th, 2011|09:55 am] |
| [ | music |
| | Atari Teenage Riot | ] |
Otrajā maijā te bija neatkarības diena. Pusdienā kā parasts bija 2 minūšu civilās aizsardzības sirēna, un mirušo 6 miljonu noslaktēto mocekļu piemiņas klusuma brīdis it visur. Rēķini 50% populācijas. Analoģija ar Latviju ir diezgan tuva, galu galā arī mums komūnisti noslaktēja ap pusi nācijas, un arī mums ir neatkarības dienas svinības, vismaz skolās, lai arī citā datumā. Man tiešām izcila patriotisma paraugstunda sanāca šīs divminūtes laikā, jo tai brīdī taisni biju izgājis pa kantora ārdurvīm kaut ko iemest konteinerā, bet savukārt mistkastmašīnas vīri piebraukuši iztukšot šo miskasti, un pat paspējuši trīs soļus aizstiept, otri trīs līdz mašīnai palikuši. Sākās sirēna... rūpnieciskā zona, sīkkantoris, nu gandrīz pat ne publiska vieta. Bet.... abi mistakstvīri saspeķotos kostīmos nostiepās miera stājā, un kā godasardze pie Brīvības pieminekļa nostāvēja visas atvēlētās minūtes, tām beidzoties konteineru aizvilka atlikušos soļus un sākās parastais dzīves ritms. Vienam no šiem vīriem uz vaiga vizēja liela spoža asara. Es nevaru iedomāties vai mana tauta, pat tie, kas izdzīvojuši izsūtīšanas, tik patiesi un dziļi izjūt neatkarības faktu, neskatoties uz to, ka šajā neatkarībā atkarību ir kā sunim blusu. Galu galā atkarības ir arī te, tikai te, ja kādam jebkad ienāktu prātā, un vēl jo vairāk neatkarības dienā savu tradicionālo divu ebreju karodziņu vietā pie mašīnas piestiprināt Hitlera karodziņus, neesmu pārliecināts, vai tādam dzīvam izdotos pāri ielai tikt, un piebraukušajai policijai tāds lūgtin lūgtos, lai viņu atdod tiesai un bargajam spriedumam, tik lai paglābj no linča. Taču tepat Latvijā, braukā Georgija krusti mašīnu logos saspraudīti gan neatkarības gan visās citās dienās, un policija tos braši apsargā un uz cietumu velk vien šī ""sirdij tik dārgā"" privātīpašuma apspļaudītājus, vai ir noslaktēti 50% tautas vai vienalga cik. Un tāpēc mēs esam tur kur esam. Skumji. |
|
|