| žurku pavēlnieks |
[Mar. 15th, 2010|12:05 am] |
| [ | music |
| | notepad - untitled | ] |
sapuvums pāriet izžuvumā un algas tiek samazinātas, tēja vairs netiek lieta krūzēs, tā tiek lieta koka kolas pudelēs un mazgāta veļasmašīnās, naži vairs negriež maizi, naži tagad griež tikai vēnas, naži griež arī gaļu un cīsiņus un miltu maisus, bet tikai sapuvušos izžuvušos, lai pēc tam to visu izmestu ārā. tā arī mēs ar Johanu ikdienā veldzējamies saules staru amfetamīnā, protams, ne jau nu aiz vieglas dzīves, bet saule mums dos enerģiju un spēku, kas kā viegla oktobra rūsa pārņem jau tā nesiltos pavasara mēnešus, un mūsu laiskā sēdēšana pavasara pumpuru aizēnotajos dārzos dod mums ne tikai mieru, bet arī jaunas biznesa iespējas - iznomāt dārzu, jo vienmēr ir mirkļi, kuros pārlūst kāds mugurkauls un nav vajadzīga nekāda literārā pieredze, arī nekāda dārzā sēdēšanas pieredze, lai saprastu, ka jāmirst ir visiem, visām garderobes tantiņām, par kurām iedomājoties - tev paliek viņu žēl. ir citi, kas par viņām smejas, bet tu parasti tikai gribi ar viņu pārmīt kādu vārdu par kaķiem, jo visādi citādi tantiņa ir tik ļoti vientuļa, bet parasti tieši tev uzmet labsirdīgu smaidu, kad ieej garderobē, lai noliktu gan savu jaku, gan arī somiņu, kurā slēpjas tavs mazliet ierūsējušais terora atgaiņāšanas virtuves nazis, kas tev vienmēr līdzi un vienmēr izvilkšanas gatavībā. vairākas urlas ir mirušas no tā, nē, viņi netika dzert tavu kolas daļu.
un tad, kad mēs ar Johanu izbaudam putnu dejas un dziesmas - baloži dejo ugunīgu lambadu, zvirbuļi - Argentīnas tango, vējš pierimstas un ir pavisam patīkama noskaņa - Johans man pieskaras. mana Kola izlīst no manām rokām, Johans to nolaiza. viņš saka - Jāni, mēs taču sēžam zem tava uzvārda, tikai bez deminutīva. - nujā, teicu es, es zinu, Johan, ka sēžam zem bērza, bet tas nu noteikti nav Bērzs!
- Jāni, šis noteikti nav bērzs, šis ir Bērzs.
To sakot, viņš pieliecās pie manis un nolaizīja manus plakstiņus. Viņa seja bija pelēka un acis zaļas. Tad viņš atkrita uz muguras un sāka histēriski smieties. Un tad viņš bija beigts. Bet putniņi apkārt čivināja un priecājās. Un uguns kvēloja manā un apkārtējo dārza iedzīvotāju sejās. Katru dienu mums ir vajadzīgas jaunas asinis, tā teicu es, paceldams Kolas pudeli. |
|
|