| androgēnā homogenitāte |
Jan. 7th, 2012|12:12 am |
domāju, ka nevarētu būt nekas ļaunāks par šo eksistenci (ceru tā). jau paskatoties vien uz to, kā mēs lasām viens otra blodziņus, komunicējam, daram visu, tikai lai kaut kā izsargātos no vientulības. bet vientulība ir, mūžīga vientulība. 7 dienas nedēļā, ~30 dienas mēnesi, 365 dienas gadā esam, nu labi, esmu iesprostots vienā un tajā pašā ķermenī, ko nekontrolēju, vienās un tajās pašās man jau sen apnikušajās, tizlajās smadzenēs. un tad nu ejam viens pie otra, lai kliedētu vientulības sajūtu, bet eksistenciālā vientulība ir un paliek nemaināma. visas romantiskās attiecības ir vislielākais apmāns, neeksistē tāda lieta kā mīlestība, tā ir vēlme pēc atzinības, bioloģiska vajadzība nodrāzties, utt. tās absurdumu pierāda jau vien tas, ka eksistē greizsirdība.
pasaule ir absolūtā ļaunuma, bezjēdzības, apsmiekla, absurda un ciešanu perēklis, ciešanas ir pat nekā nedarīšana. ciešanas ir arī sēdēt lielā mājā ar lielu mašīnu un 500 beibēm, tāpat tu esi šīs pasaules cietumā un nekontrolē neko, viss tas var vienu dienu nodegt. nav ne kontroles, ne jūtu. ne arī kāds zina, kas tas vispār tāds ir par eksperimentu, kurā cilvēki ir. ja ir tāda elle, un tā esot vēl šausmīgāka par šejieni, tad kas gan tā tāda varētu būt? neticās, ka var būt kaut kas vēl šausmīgāks par šejieni, vietu, kas ļauj tev apzināties to, ka esi cilvēks, pats pretīgākais radījums, kāds vispār ir uz šīs planētas virsmas. tiek doti tik daudzi sūdi, ar kuriem mēģināt izbēgt no tās apziņas - vari palūgt kaut kādu imagināru dieviņu, vari mēģināt sapāroties, vari aiziet uz treniņu, paspēlēt mūzikas grupiņā, ja tavi muskuļi un galva funkcionē, ja nē, vari pasēdēt slimnīcā, vari kolekcionēt pastmarkas, braukāties ar ratiņkrēslu, tik daudz iespēju kā aizpildīt bezjēdzīgo laika plūdumu. pēc tam vari pievērsties visādām filozofijiņām, vari būt budists un skaidrot visiem, kā atslēgt analīzi, vari būt nihilists un visu noliegt, vari būt hedonists un dzīvot tipa kaifam. jebkurā gadījumā, pat visa noliegumam ir noliegums. jums taču arī ir kādam tā sapratne, ka viss var būt vēl tikai ļaunāk (es ceru, ka nav nekā ļaunāka, bet, droši vien, esmu naivs). ka mēs visi esam nolemti. ka domāšana ir destrukcija, bet nevar arī nedomāt, jo nav jau nekā cita ko darīt, izņemot citus bezjēdzīgus laika pavadīšanas veidus. šīs pasaules iekārtas uzturēšana ir dārga un nevajadzīga, tai vajadzētu kaut kādā veidā izšķīst pa molekulām - tā, lai nepaliek nekas, lai iestātos absolūts tukšums, kad neeksistētu neviena doma, nekas, kas varētu piespamot šīs galaktikas vai nezinu kā esenci.
labi, jāraksta universitātes darbi. piedodiet par manu zemo iq |
|