mana istaba kārtējo reizi ir šāda. segas pa zemi mētājas, galds izskatās kā otra grīda. un uz grīdas ir viss iespējamais. un fonā skan skaista mūzika . kārtējais soundtraks. pēc 3 h jāiet mati mazgāt. pa 3 h jāuzraxta [vai vismaz jāiesāk] eseja par dzīves jēgu. un nezinu dzīves jēgu. ko varu zināt es.

es nezinu. pēkšņi viss liekas tik bezjēdzīgs. esmu pārāk viegli ietekmējama. pat vārds "saprotu." - un tagad viss ir mainījies. laikam uz labu. vismaz tagad būs miers. un tagad skumstu. neviens no mums nav jēdzīgs. katrs ar savām bezjēdzībām, savām dīvainībām, slēptām vai atklātām. ar šo bezjēdzību mēs laikam viens otru piepildam. ar bezjēdzīgiem acu skatiem, bezjēdzīgām sarunām, bezjēdzīgām domām, bezjēdzīgām asarām un pārdomām mēs savu dzīvi padarām jēgpilnu. tikai kāpēc šajā brīdī tas tā nešķiet? es panācu savu. vēl vienas sagandētas attiecības ar kādu. un viss aizmirsts. viss ir pārāk stulbi sanācis. es ievēroju kailos kokus. .. man parādīja.

mana istaba ir pilna haosa, nekas nav skaidrs un saprotams. nekas nav salikts pa plauktiņiem. visur mētējas sīkas piemiņas, atvērtas līdz pusei atvilknes, pusizēsti trauki. es dusmojos. uz sevi. par to, ka tāda kāda ir mana istaba, ir mana dzīve.