puse no tā, ko es daru un saku, iet grīstē -> un pēkšņi viss uzkrīt kā sniegs uz galvas.

kkas sašķobījies. kā pizas tornis. stāv un nekust ne no vietas. ne gāžas, ne arī iztaisnojas. tik stāv šķībi par zīmi, ka nava kārtībā tik daudz kas.

man šodien pajautāja kāds gudrs cilvēks - tu nepiedod, bet aizmirsti?

un es nezināju, ko atbildēt.

sagājis sviestā un mēslos un dubļos. bet vakar bija labi iziet svaigā gaisā. elpot dzidru gaisu un redzēt, ka tur tālumā ceļas miglas vāli. cik skaistā vietā viņš dzīvo. cik skaists rudens. ... tik stulbi domāt par to, sēžot tumšā istabā, kur apkārt ir vien grāmatas un dators, kur nav dzīvības, bet tukšums un vientulība. bet pat to saikni, kuru kāds cenšas veidot, es pārcēršt ar cirvi. un skan Lotr mūzika. un blakus guļ fausts.

tomēr ir lietas, ka paliek. sentimentāli, nostaļģiski, bērnišķīgi mīļi. bet paliek.