Īsais teksts par strauju pamošanos.
Izgāšās svētdienas rītā devos viena purviņa virzienā. Nieks vien iešanas ziņā bija, sāk kādi knapi dažpadsmit km. Bet vienalga... Lai pirms saullēkta tur nokļūtu iziešana vēl krietnā tumsiņā. Lielākoties iešana pa ceļiem, bet pēdējie divi, trīs km pa pļavām un mežu. Bet pļavās arī sākās interesantums. Aizgājis līdz vietai, kur jāgriež iekšā garā zālē, tādā miegainā pašsajūtā biju iedzīvojies, gulēts maz, iešana pa tumsu, apkārt baigā migla, un tagad vēl viss slapjš būs. Neko, brienu iekšā. Zāle līdz vidum, gaisma svīst, būtu tā kā jāsteidzās, bet diez ko negribās, viss tāds mierīgs un lēnīgs. Miegains. Šķiet esmu pļavas vidū, bet virziena izjūta tāda visnotaļ nosacīta, bet nekāda satraukuma. Soļi klusi, zāles pārāk nešvīkst un tā. Un tad apstājos. Jo dažus metrus pa kreisi no sevis izdzirdēju tādu visnotaļ raksturīgu skaņu. Skaņu, kas raksturīga mežacūkām, kad viņas savā nodabā, ar kaut ko darbojās. Stāvu, nekustos un klausos. Hm, skaņas atkārtojas arī pa labi no manis. Miegs? Kāds miegs! Esmu pati uzmanība. Kaut ko mēģināt bildēt nav absolūti nekāda jēga (ja nu vienīgi ekspozīcijas laiks pie kādām padsmit sekundēm, bet tā zāle takš visu tik vai tā paslēpj). Gaidu. Jo skaidrs, ka tas ir laika jautājums, līdz kāds no zvēriem sajūtīs mani. Un, kas tad notiksies, to jau redzēs vēlāk. T.i. drīz! Līdz tam mēģinu novērtēt lopiņu skaitu. Nez, vismaz piecas, nē, sešas cūkas. Drošvien pērnie sivēni, nekas tāds teju vai nedabiski dobjš nebij dzirdams, nu tāds, kā no padzīvojušiem kuiļiem, bet tie jau arī vientuļnieki parasti. Un tad ir! Labā pusē viena iekviecas, tad trauksmes kviecienrēciens apiet pusapli (nu, sešas..? varbūt) un cūkas tešās prom. Fjuh, neviena neizdomāja nesties manā virzienā. Redze viņām sūdīga (maigi sakot), un par notriekšanu es nepriecātos, jo gaismas apstākļi un zāle summa rada ļoti ticamu versiju, ka man vienkārši nav iespēju viņas pamanīt, mok uz dzirdēšanu noveiktos un kaut kā tā. Bet nu, jā. Miegs pēc šitādas aktivitātes pazudis pavisam!
