Es jūtu ka pēdējā laikā aizvienvairāk pazūdu no ikdienas rutīnas un visādiem pienākumiem. Nespēju vairs aiziet uz skolu, jo tā an sāk likties kā bezjēdzīga laika nosišana. Darbā arī vairs nesoēju nekam īsti koncentrēties. Neko negribas. Sāku dzīvot gandrīz tikai virtuālajā un sapņu pasulē.
Man bija pārsteigums, ka tad, kad es sajutos tik ļoti vientuļa, piekāsta un pamesta, no visdažādākajām pusēm parādās cilvēki, kuri man neapzināti palīdz. Viņien ir lielākas problēmas nekā man un man mēģinot palīdzēt viņiem, pašai paliek labāk.