The · Nightqueens · Game

Skatoties, kā cilvēki, nu labi, meitenes man apkārt tik ļoti sajūsminās par šo grāmatu un vēl visas tās ažiotāžas dēļ izlēmu, ka man šī grāmata arī ir jāizlasa. Cerēju, ka tā iespējams tomēr būs laba, bet ātri vien vīlos. Tad izlēmu, ka ir vienkārši jāņem un grāmata jāanalizē, lai saprastu, kāpēc tā liek meitenēm spiegt.

Pirmkārt, jau skaidrs, ka šī grāmata ir rakstīta tieši priekš meitenēm . Galvenās varones Bellas izskats tikpat kā nekur nav pieminēts, kas palīdz lasītājām viegli identificēt sevi ar viņu. Viss stāsts ir uzrakstīts pirmajā personā, kas šo efektu vēl vairāk pastiprina. Edvarda izskats arī ir nav stingti noteikts – pārsvarā tiek minēts, ka viņš ir tik bezgala skaists, kas nozīmē, ka katra lasītāja var ievietot Edvarda tēlā to puisi, kas visvairāk iet pie sirds no reālās dzīves – kādu, kurš liekas tik nepieejams, bet grāmata palīdz mums izsapņot, kā mēs pie viņa tomēr tiekam. Grāmata liek mums justies tā it kā pašas būtu tikko iemīlējušās, jo visas Bellas sajūtas tiek tik sīki aprakstītas. Mēs jau varam pierunāt savu ķermeni uz visādām reakcijām. Nenoliedzu, ka es arī šīs sajūtas izjutu, bet kopumā iespaids bija nepareizs. Parasti pēc labas grāmatas/filmas/teātra izrādes viss mans ķermenis labpatikā staro un jūtas iemīlējies. Pēc Krēslas nekā tāda nebija. Nekādas patīkamas pēcgaršas

Ļoti nepatika man arī tas, ka viss bija sarakstīts tik pliekanā valodā. Nevienā brīdī nevarēju pagaršot kādu interesantu metaforu vai epitetu. Pietrūkst man Markesa, bet ne jau par to šoreiz stāsts. Lasot likās, ka tieku nedaudz zombēta. Brīdī, kad beidzu lasīt, jutos ļoti apmulsusi un manas smadzenes nestrādāja tā kā vajadzētu – nespēju adekvāti atbildēt uz man uzdotajiem jautājumiem. Viens no iemesliem noteikti ir tas, ka grāmatā lasītājam nav jāmeklē nekādas norādes, nekādu simbolu vai citu tamlīdzīgu lietu. Viss vajadzīgais tiek pasniegts kā uz paplātes, tāpēc atslēdzas domāšana. Dzirdēts, ka dažiem patīk tas, ka šādi lasītājs tiek atslēgts no realitātes, bet šādam nolūkam es labāk izmantoju kārtīgi nostrādātas fantasy grāmatas. Diez vai man radīsies vēlme šo grāmatu pārlasīt.

Savā ziņā bija patīkami tas, ka tiek parādīts, kā meitenes/sievietes domā, bet tomēr kaut kas pietrūka. Galvenajai varonei stāstā ir 17 gadu, bet domāšana tāda it kā viņai būtu 14 vai 15 gadu. Daudz labāk sievietes iekšējo pasauli, šķiet, ir sapratis Paulu Koelju savā grāmatā „11 minūtes”.

Kopumā jau sanāk tik tāds pusaudžu romāniņš par vampīriem. Tajā figurē klasiskas lietas – kaut kādas problēmas ar saviem vecākiem, viens „ak, cik viņš ir lielisks” puisis, vairāki citi, kas galvenajai varonei neiet pie sirds, kaut kāda sāncensība ar draudzenēm, izvarošanas mēģinājums, bailes no lietām, ko neprot – šajā gadījumā dejošana un sportošana, iepazīšanās ar puiša vecākiem. Tad vēl nedaudz parastas vajāšanas spriedzītes, kas beidzās pārāk ātri. Gardāk būtu, ja vismaz kādas patīkami apslēptas briesmas tiktu vilktas cauri visai grāmatai. Galu galā šī ir grāmata par vampīriem. Maziņš plusiņš par to, ka tika pieminētibioloģijas laboratorijas darbi, kas man ir ļoti tuva tēma. Nemaz nezinu, vai vēlos redzēt filmu, ja jau filmas, kas uzņemtas pēc grāmatām, pēc noklusējuma parasti ir sliktākas.

Tas, kas paliek pēc grāmatas izlasīšanas, ir vēlme lasīt nākamo, jo grāmatas beigās bija divas nodaļas no tās, plus viss stāsts likās nepabeigts. Ja to visu uzrakstītu ar mazākiem burtiņiem uz plānākām lapām, tad grāmata būtu pavisam maziņa, maziņa un būtu tik kā viena pamatīga nodaļa no visa stāsta. Tā jau patiesībā arī sanāk, ja ņem vērā, ka šī ir tikai pirmā no vairākām grāmatām. Kopumā šāda sadalīšana nodrošina lielāku peļņu grāmatizdevējiem un citiem zvēriem grāmatu biznesā.

Viens no iemesliem, kāpēc iespējams Edvarda tēls mani tik ļoti nepaņēma, bija tas, ka es savu Edvardu jau esmu vismaz divreiz atradusi. Pirmais ir mans iekšējais – tas, kurš ir manu vīrieša ideāls, bet tomēr daļiņa manis. Reizēm šķiet, ka mūsu laime ir paslēpta citos cilvēkos, bet es tā neuzskatu. Mūsos ir viss, kas mums vajadzīgs. Kopš iepazinos ar savu Edvardu, jūtos daudz labāk. Otrs Edvards ir tas, kurš šodien, kad esmu apslimusi, par mani rūpējas un uztaisa man gardas brokastis gultā.

Noslēgumā gribu teikt, Ka uzskatu šo par viduvēju grāmatu, kas pilna ir visādām mazām viltībām, lai ievilktu lasītāju savās ķetnās. Grāmatu baudītājiem neiesaku lasīt. Pozitīvā puse ir tā, ka draudzeņu ietekmē noteikti daudzas meitenes to ir izlasījušas kā pirmo grāmatu pa ilgiem laikiem. Jauks aperitīvs pirms kādas labas grāmatas.

Tas tā īsumā viss