Šodien bija savā ziņā traka diena. Galvenais notikums manas vecmāmiņas bēres. Notika tās krematorijā, uz kuru no Jūrmalas man šoreiz nebija nemaz tik viegli tikt. Vilcieni parasti ir uzticams transporta līdzeklis, bet tik ne gadījumos, kad pēc viņu paredzētā pienākšanas laika kaut kas ir ieplānots. Pa ceļam manējais kādas 10 minūtes stāvēja vienā starpsatcijā, kur vispār tika paziņots, ka visiem jākāpj ārā un vilciens tālāk nebrauks. Pēc tam tomēr tas ceļu turpināja, bet pārāk gausi. Izkāpu Zasulaukā, kur bija kārtējā ilgā stāvēšana, pamodināju vienu taksistu, kurš mani apbrīnojamā ātrumā un nekaunībā aizdrāzās līdz krematorijai. Vismaz neko nenokavēju. Oficiālā daļa man nepatika. Runāja kāds kristiešu mācītājs un gandrīz neko nepateica par pašu omu, bet tikai kaut kādu standartsprediķi. Nedomāju, ka omai tas pārāk būtu paticis, jo viņai daudz tuvāks bij latviešu Dieviņš, nevis kristiešu variants. Skaisti tika spēlēta vijole. Kad visi aizgāja, telpā tāpat kā pēc vectēva bērēm palika taurenis. Tas man likās ļoti skaisti. Bēru mielasts bija pārāk krāšņs. Visādas delikateses bez maz vai lauza galdus, bet sakarā ar karstumu visi bija daudz priecīgāki par bļodiņu ar ledu, kas gāja pa riņķi. Pēc tam tiku pie diezgan daudz ēdamā, kas pamatā palika mana vīriešcilvēka ledusskapī, kas nozīmē, kas vismaz tuvākās divas trīs dienas viņš būs paēdis. Pati paņēmu tik sieru izlasi un aizvedu mammai lasi, ko sadalījām uz pusēm. Izdomāju arī, kādas es gribu savas bēres - ķermeni kremēt, bet galvenais lai mani pelni tiktu ierakti pie manas liepas, ko būšu iestādījusi savā lauku īpašumā. Ja man šāda īpašuma nebūs, tad vienkārši kādā skaistā vietā un liepa tiktu iestādīta virsū. Noteikti ne kapos. Parunājos šodien arī jauki ar mammu un brāli un beidzot pa visiem izdomājām, ko viņam tālāk darīt - mācīsies par pavāru. |