14 October 2008 @ 01:52 pm
 
pārāk liels troksnis,
cilvēki ar pārāk daudz stulbām problēmām
nu bļe ....

vai tiešām klases nesaskaņas ir jārisina ar mēģinājumu izveidot divas klases ?

starpcitu - paldies Reinītim - sms trijos naktī bija visnotaļ orģināli ...
 
 
07 October 2008 @ 10:21 am
 
vakar mamma prasīja, vai es gadījumā neesmu paņēmusi pārāk lielu slodzi uz sevis, es samūlsu un sāku domāt:

šī mēneša plānā ietilpst:
1)mācīšanās (parastā), kas jau ir padaudz,
2) darbs darba dienās no 17.00-22.00 (šonedēļ brīva vēl tikai sestdiena, nākošnedēļ, jau vieglāk)
3) macīšnās priekš tiesībām, ko ceru dabūt novembrī, ja paveiksies (šobrīd vēl feiloju testa daļā, nākošnedēļ pieteicos pie instruktora)
4)visi ārsti, ko jāpaspēj iziet līdz oktobra beigām kāmēr bez maksas - lors, rehabilotologs, DT rīt, un zobārst vēl jāatrod kāda bŗiva diena.
5) pluss vēl sociālā dzīve - vārda diena un citi pasākumi :)

man liekas, ka es neko neaizmirsu.

tikai no rītiem ir nežēlīgi grūti.
 
 
04 October 2008 @ 11:04 pm
 
atceroties I. Šlāpinu

"tas TU ir beidzies. Vai saproti?"


sapratu.
 
 
01 October 2008 @ 11:21 pm
 
man pietrūkst neziņās, par to, ka es nezinu. tad vismaz nebija vēlēšanas to izzināt.
 
 
30 September 2008 @ 09:54 am
 
neciešu agros rītus rudenī. caur miglu, pat dzelzceļu braucot pāri tiltam redzēt nevarēja. salijušas bērza lapas bērzos un zem tiem. vientuļnieki, kas drebinās rīta drēgnumā, to skaitā arī es, gaidot troleibusu. saule, kas lēnām izgaismojot debesis, atklāj nepatīkamo ainu, ka balta ir netikai migla, bet ka baltas šodien būs arī debesis. visu laiku tu drebinies, bet ne no aukstuma. un visas tās krītošās lapas - nez pagājušo gad man tas pat patika.
 
 
29 September 2008 @ 10:27 am
 
vakar redzēju putnus dodamies dienvidu virzienā.
savādi, es nebiju redzējusi tos atgriežamies,
bet tie zina, kad jādodas prom.
 
 
25 September 2008 @ 09:57 pm
 
pareizais laiks, pareizā vieta, perfekta situācija - nepareizais cilvēks.
 
 
21 September 2008 @ 10:52 pm
moral suicide  
negribu vairs justies tā,
tā, ka pati neko nespēju,
un atliek tikai padoties.
 
 
20 September 2008 @ 09:04 pm
 
kultūra ir dārga.
 
 
19 September 2008 @ 11:20 am
happy  
sen nav bijis tik labi, tāds miers ^^
un rītdien pat uz darbu nebūs jāiet
 
 
16 September 2008 @ 05:45 pm
jau tā stulbi, un tad vēl uzrodas moralizētāji :  
kā jūsu prāt būtu jaatbild uz jautājumu, kas sākas ar pasūdzību: "nu kā tev nav kauna?"

es personīgi izvēlējos paklusēt, laigan teik bija gana daudz ko, turklāt ne pārāk pieklājīgā formā :(
 
 
14 September 2008 @ 01:19 pm
 
es apmaldījos savā loģiskajā ķēdītē. kurā brīdī no argumenta "man gribās" esmu pārgājusi uz atbildi "tā vajag" ?

vajadzētu izbrīvēt galvā mazliet vietiņas priekš sevis, savādāk tur ir viss pārējais, bet es pati palieku darbojoties uz pamatnoteikumiem, kuriem kā liekas, ir tendence gļukot.
 
 
11 September 2008 @ 09:23 am
 
mans deguna blakus dobums spēj nobiedēt pat māsiņas, kuras strādā rentgenu nodaļā. ar plaušām gan viss kārtībā.
 
 
10 September 2008 @ 02:56 pm
Lietus par kritušajām lapām.  
Krītošas lapas ir kā krituši sapņi – tās nolaižas tev pie kājām neticami skaistā paklājā un saka tev: „nebaidies, kāp virsū, mūs tāpat vairs pie kokiem nepiešūsi”. Bet tev patiesībā gribās tikai redzēt tās krītam atkal un atkal, jo ne jau tas paklājs tev tīkams, bet gan brīdis, kad vēja pluinītas lapas tev visapkārt dejo savu pēdējo deju, tāpat kā zvaigznes, kas iemirdzas viskošāk, tikai tad, kad to laiks jau iztecējis.
Un tad tas ir cauri, lapas nokritušas, zvaigznes izdzisušas, sapņi nogrimuši kaut kur dziļi tavā pašapcerē un tu kā svešais staigā pat visskaistāko no paklājiem ko tavas acis jebkad ir redzējušas un nesaproti, par ko gan visa tā jezga. Tu vienlaikus atrodies te, tur un kaut kur pa vidu, lai varētu ar vienu soli samīdīt visu, kas kritis un ko vairs nav tavos spēkos atdzīvināt.
Un tad ir tas brīdis, kad saproti, ka vasaras sapnis ir galā, bet skarbā realitāte ir tāda, ka tu pats to nogalināji savām mazajām nevainīgajām rociņām. Tu pieķēries pie tā tik ļoti, ka nepamanīji to brīdi, kad tas jau bija nožņaudzies tavās skavās, bet tu ,dziļi sirdī būdams mazliet līdzīgs nekrofīlam, centies no tā vēl izspiest kaut mazliet prieka sev pašam.
Sapnis ir galā un pēdējais prieks, ko tu no tā guvi arī ir pagaisis mirkļa eiforijā. Tu sāc pamanīt, ka patiesībā līst un tavs skaistais sapņu paklājs jau sen ir pārvērties brūnganā žļambā, kas līp klāt pie taviem jaunajiem, speciāli šai sezonai pirktajiem apaviem. Bet tad jau sākas cits stāsts, ko jāpagūst izsapņot līdz nākošajam lapkritim.
 
 
07 September 2008 @ 03:46 pm
 
brīvo laiku vislabāk var nosist guļot - sen neesmu tik daudz gulējusi.
 
 
03 September 2008 @ 12:57 am
 
why do we change if nothing around us doesn't ?
 
 
01 September 2008 @ 10:54 pm
ironija  
man nekad nav patikuši pirmie septembri, atskaitot pašu pirmo, kad ar patīmaku satraukumu gaidi pārmaiņas. par pirmā septembea banalitātēm šausmīgākas spēj būt tikai pēdēja zvana žēlabainās runas.

bet viens man tomēr ir jāatdzīst - pirmie pieci gadi (ja vien neesi tas viens nabadziņš, kurš kolektīvi izvēlēts apcelšanai)ir interesanti un pat patīkami( kā lai nepriecājas ja atzīmju vietā tu saņem saulītes un mēnestiņus), nākošie 5 - tu sāc aprast ar savu vispārējo viduvējību jo nav labi pārāk izcelties un tai pat laikā, ja palaidīsies tu riskē ar savām jau tā vajājām finansēm, bet brīdī, kad tu tiešām sāc to visu padarīšanu ar "mācīšanos" izbaudīt, tu secini, ka ir pienācis tavs pēdējais pirmais septembris ar banalajām runām un tev ,pie rokas pieķēries, soļo kāds sīkais (tāds, kas augumā tev apmēram līdz nabai), un pašam sāk palikt žēl, ka banalitātes tiešām kalusies pēdējo reizi.

tā vien gribējās viņam (tam sīkajam)pateikt - zini, brīdī, kad tev šis viss tiešām sāks patik, viss jau būs beidzies.
 
 
18 August 2008 @ 10:43 pm
 
es esmu labs darbinieks.
es daru savu darbu labi.
un mans smaids drīz arī būs tikai profesionāla iezīme.
 
 
07 August 2008 @ 12:56 am
šujot  
nebiju domājusi, ka es spēju būt TIK pedantiska .
 
 
06 August 2008 @ 12:31 pm
 
Markess mani ir kārtējo reizi patīkami pārsteidzis - "Atmiņas par manām skumjajām (angliski ir melanholiskajām) maukām" nav negrama no skumjām.