man besī pasākumi ar pievienoto vērtību, tipa tie, kuros tev jābūt priecīgam un par visu jāsmaida un beigās jānobirdina prieka asariņa, jo bļe, pēdējais zvans, taču ir tik nežēlīgi kruta, un kas gan varbūt vēl krutāk, kā būt 12tajam pēdējā zvānā, bet figu. kad tu ej cauri visai skolai un neviens pats sīkais tev neiedot nevienu sūda ziedu, bet pēc tam tu es vēl spiests sēdēt divas stundas un klausīties sentimentālā buļšitā un vērot mazliet patizlas pirmo klašu performances, nemaz nerunājot par dziesmu repatuāru, kas iederētos vairāk bērēs nekā pēdējā zvanā, tu saproti, ka viss iesūkā, un arī, ka no pēdējiem 12 aizvadītajiem gadiem tev ir ārkārtīgi jāiespringst lai atcerētos ko labu un patīkamu, kas saistītos ar mācību vidi un skolu.

zo, es laikam priecāšos, tad, kad izlaidums būs agrām un citiem vairs nebūs jācieš veidojot mums pasākumu pret pašu gribu.