Šrilanka un Bēthovens
Šrilankā ir maizes tuktuki. Gan lielās pilsētās, gan ciemos un tālu laukos. Pa ceļiem un neceļiem tie izvadā klaipus un bulciņas rītos un vakaros. Un, lai cilvēki zinātu, ka viņi brauc, ka jāmeklē rokā pāris rūpijas un jāstājas ceļa malā, tiem tuktukiem ir skaļruņi, kuros skan tātā tātā tā tā tā - Bēthovena Elīzai. Diezgan sirreāli. Vaicāju vietējiem, kas tur skan. Viņi nezina. Bet kāds taču to izdomāja. Kādam tas bija svarīgi. Lai visā Šrilankā no rītiem un vakaros kopā ar maizi atbrauktu Bēthovens.
UPD
Izrādās nevienam tas nelikās svarīgi. MI atbild - Kad 2000. gadu sākumā Šrilankā strauji izplatījās tuk-tuki un pirmie mobilie tālruņi, maiznieki sāka izmantot trīsriteņus, lai pārdotu preces tālākajos ciematos un pilsētu rajonos. Lai pievilinātu pircējus (līdzīgi kā saldējuma mašīnas Rietumos), šoferi pieslēdza savus mobilos tālruņus pie skaļruņiem. Tajā laikā viena no visbiežāk sastopamajām un populārākajām iepriekš iestatītajām polifoniskajām zvanu melodijām (ringtoņiem) telefonos bija tieši Bēthovena "Elīzai". Melodija tik ļoti iegājās cilvēku apziņā, ka tā kļuva par universālu maizes simbolu visā valstī. Šrilankā šīs skaņas dzirdēšana nozīmē tikai vienu – klāt ir silts Roast Paan (plakanā maize) vai saldās Kimbula Banis (krokodilformas maizītes)
